Kaut kāds milzīgs aizvainojums un tāds kā visumisks tukšums.

Gandrīz tā, ka vairs īsti nezini, kam vari justies piederīgs.

Sanktpēterburga

Pirms pāris dienām man un vēl četriem LU pārstāvjiem bija tā izdevība paciemoties plašās Krievzemes ārēs. Ja kādam rodas jautājumi par to, ko mēs tur darījām, tad mēs studentiņi (un viens pasniedzējs, kas sirdī vēl aiz vien ir students) :) , devāmies piedalīties " Eurasia Media Center" organizētajā jauno žurnālistu forumā " Kultūru dialogs 2011". Mans mērķis nav Jūs iepazīstināt ar foruma saturu, jo lieki piebilst, ka Krievija no mums mediju vides un jauno mediju lietošanas paradumos atpaliek vismaz par 4 gadiem. Bet mērķis, kāpēc mēs braucām - bija, protams, gūt jaunas zināšanas, kā arī parādīt plašākam publikām mūsu projektu Riga Summer School!

Taču viennozīmīgi ir lietas par kurām man gribētos gudri pavāvuļot ārpus foruma konteksta.

Kopumā Sanktpēterburgā pavadījām 6 dienas. Pirmās divas nodevāmies kultūras baudīšanas aktivitātēm. Varbūt es neko nesaprotu, bet krāsainās (omg, torņi, zelti, etc) baznīcas mani īsti līdz galam nespēja uzrunāt. Nesaku ne pieci, ja būtu saulaināks gadalaiks, iespējams, arī pilis un baznīcas skatītos manā virzienā daudz smaidīgākas.

Satiksmē jēdziens pieklājība un iejūtība neeksistē kā sena izmirusi rāpuļa suga. Spied grīdā, neatkarīgi, zaļš vai sarkans krāsis svetaforā. Spied grīdā!, ir vai nav gājēji! Parkojies kā ar trīskāršu sarkanā numura statusu, kaut iebraucot veikala skatlogā. Jo nekaunīgāk - jo labāk. Ja es būtu šoferītis, man noteikti sāpētu mati un viss pārējais, kas teorētiski nevarētu sāpēt.

To pašu var teikt par cilvēkiem, lai arī pastāv kustības organizēšana, nav nekādu ierobežojumu uz grūstīšanos un spaidīšanos braucošajā somu pirtī - metro! Bliez! Tas ir vārdiņš, kurš skan smadzenēs kāpjot metro! Bliez!, to priekšā stāvošā tipiņa vaigu pret metro loga stiklu!

Nauda - mētājas uz katra stūra! (pavisam nopietni). Lielākoties tās gan ir kapeikas, taču liekot tās kopā , trīs dienās es ar Kasparu kopā atradām tuvu pie 20 rubļiem, kurus ziedojām, kādai pavecākai kundzei.

Cilvēki - drūmi, bet komunikabli. Nē, patiesi, paprasīsi un Tev atbildēs laipni un jauki! Nežēlojas ar komplimentiem, to, ka esam tik dažādas un skaistas dzirdējām vairākkārt. Bez kauna pūrā slepus fotografēja mūs foruma laikā. Vidusāzijas Maskavieši savu kaunu un pieklājību aizmirsa tiktāl, ka traucēja mūsu naktsmieru, neliekot mierā Everitu, šķiet tonakt viss stāvs zināja, ka te ir tāda Everita no Latvijas. (smejos) :)

Vairākkārt dzirdējām labus vārdus par mūsu valodu, tā esot skaista un skanīga, tā, protams, bija kā medusmaize puncītim.

Paralēli forumam mums bija iespēja paviesoties arī LV konsulātā, kur tikāmies ar baltu filoloģijas studentiem, kuri mācās latviešu valodu! šī bija tā brauciena daļa, kas manī sēja vislielāko prieka sēklu.

Viesnīca - foajē ar marmora grīdām un tiešām labo noformējumu radīja labu iespaidu, taču 11 stāvs un lifta durvju atvēršanās lika saprast, ka esam atpakaļ padomju savienībā, taču paverot numuriņa durvis, nokļuvām realitātē - trīs zvaigžņu viesnīcā ar dušas cepurītēm. :) Viesnīcā strādājošie - visi kā viens Vidusāzieši. Pirmajā naktī mēs gan piedzīvojām neviltotu parsteigumu! Ap 03:00 es saraujos kā pārbijies zaķis gultā, jo dzirdu nokrakšķam numuriņa rokturi, redzu, ka Everita ir gultā, tas nozīmē, ka viņa nav mēnesserdzīga un nenāk pa nakti numuriņā, soo, tas ir kāds cits. Pārvelku segu pār galvu , izliekos, ka manis numuriņā nemaz nav.lol. :D Dzirdu blakus gultā gulošo Everitu kaut ko runājam(acīmredzot viņa nav bailīga), un tad durvis aizvērās. Es - vai nu atslēdzos aiz bailēm vai vienkārši aizmigu, taču nākamajā rītā uzzinu, ka mūsu numuriņā bijusi dāma, kas it kā pārbaudījusi, vai mūsu logs ir aizvērts. (šis gadījums mums vēl aizvien ir tikpat liela mistika, kā sestklasniekam teksta uzdevums par straumi, pretstraumi un laivu).

Ja pirms šī brauciena manī mita tikai maiga nojausmas atblāzma par to, kā un kas norisinās Krievzemē, tad tagad es varu virzīt labo roku kreisā pleca virzienā un papliķēt pa to pāris reižu sacīdama : " Zanci, tagad Tu zini, kā tās lietas notiek Krievzemē" .

Taču tagad, kad pagājušas pāris dienas, man pat mazliet pietrūkst "Nevskij Prospekt", metro un " Sever" kūciņas. Paldies Kasparam par šo izdevību un meitenēm par kompāniju. Bija jautri, spraigi un interesanti!

...bet tomēr, Riga, I love you

Zane

vecis

Un te neviļus pagājuši, šķietami, pāris mēneši kopš pēdējās reizes, kad mani kaut kas tā ir tirdījis, ka radusies vitāla nepieciešamība spert to vellu pa gaisu un satraukti klopēt iekarsušos klaviatūras taustiņus.

Laikam tomēr esmu vecis.

Vakar vēlā vakara stundā darot muļķības uzgāju vienā no sieviešžurnāliem rakstu par sievieti - vīrieti, un nodomāju, ek, re , ku es.

"Es laikam tomēr esmu vecis." "Nodomāju tūkstoš un pirmo reizi , aizmigdama trīs minūtes pēc seksa. Pat neiedodot vīrietim sievišķīgi maigo buču. "

Parasti šie muļķīgie gaušanās raksti par to, ka dzīvē nenotiek, tā, kā viņai vai viņai vai citai viņai gribētos, nelasu. Bet šis te, vien pirmais citāts, nu, kā ar āmuru pa naglu, pieri vai vienalga kādu citu objektu!

Neba jau runa par seksu vai ātro aizmigšanu pēc tā. Bet par apstākļu un darbību kopumu kā tādu. Nesajūsmināšanos par sievišķīgajiem paradumiem. Neordināro grāmatu lasīšana, vecišķu seriālu skatīšanās un daudz citu sīkumu, kas tik sievišķīgajai sievietei nepiedienas dienas kārtības ietvaros. Ak, jā šampanieti es bārā arī parasti nepasūtu, ja vien tam nav patiešām labs iemesls. Es nesajūsminos par iepirkšanos, brīvdienās nenīkstu masāžas salonos, solārijos un citās skumjas izraisošās iestādēs. Jā, arī es labprātāk izbraucu ārpus Rīgas, ielieku kabatā kādu akmeni, lai nākamās nedēļas ceturtdienā, ieliekot roku kabatā, būtu ko atcerēties par pagājušās nedēļas sestdienu.

Ar draudzenēm gan es satiekos, ne jau gan gluži reizi nedēļā, jo, ja tā padomā - tas varētu patiesi sākt šķist ļoti apnicīgi - klausīties visu laiku problēmās, kas kā izrādās mums visām vienas, un saprast, ka nevienu prātīgu padomu neesi spējīgs dot, gluži vienkārši tā iemesla dēļ, ka pats neproties tikt galā ar savām likstām. Nē, nedomājiet, es runāju globāli, nevienam 21 gadā nevar būt milzīgas problēmas.

Grāmatas, es nezinu, iespējams, visas mīlas drāmas ir ļoti interesanta lasāmviela. Jā, tikai ne man. Man patīk urķēt, ja tā drīkst teikt. Urķēt to domu no tās vella grāmatas un beigu beigās, paņemt to grāmatu pēc trīs - četriem gadiem un atskārst, ka tagad jau, dārgā , Tu lasi pavisam citu grāmatu.

Par to Koelju, atminos , reiz iepazinos ar meiteni un atminos, cik pārliecinoši viņa man centās ieskaidrot, ka Koelju esot pasaules dižākais un gudrākasi cilvēks, es... aizgāju uz labierīcībām un atapakaļ vairs neatnācu.

Sievišķīgi esot nekad pirmajai neuzrunāt vīrieti!?! Labi, šeit manas domas nedaudz pieslejas sievišķīgajai domai, protams, kura dāma negrib it kā tikt nomedīta (, jā, es zinu, tas skan mulsinoši) , taču, ja Tu patiesi neesi ar to siržulauzējas stāžu, labāk tā nedari, nemedī pati. Goda vārds. Esmu pamēģinājusi, un tad jau es labāk palieku vecmeitās, kas starp citu nemaz nav tik slikts variants. Iespējams, visa tā lieta slēpjas tajā, ka iesperoties pirmo soli Tu pazaudē iekarojamas un iekārojamas būtnes statusu. Daļa taisnības jau ir. Daļēji. Pēc šī varētu padomāt, ka ar šādiem pseidosaticīgās dzīves uzskatiem es tālu netikšu, kas nav neiespējami, taču es savus spriedumus lielākoties izdaru tikai pēc prakses. Taču praksei , maitai, reizēm nav taisnība. No sērijas "Es labāk izvēlos mazāk smuku, bet tādu, kura vismaz bēg, kurai ir pašcieņa."

Lai arī pagaidām mana poza ir gaidīt. Esmu ar savu tiešumu, dūrīti uz galdiņa un atklātību aizbiedējusi daudzus. Bet kā mamma saka - tas man no viņas, vismaz idioti nenāk klāt. Un, var jau būt, ka labi, ka tā.

miers

Brūveris sestdien teica(, nē, ne viņš pats, jo par nelaimi viņa vietā runāja video instalācija), ka zeme ir zeme, ķērpis ir ķērpis un dzīve ir dzīve.

Un tas bija ļoti patiesi un pareizi.

Mēs ļaujam , lai pagātnes problēmas un rūpes pār nākotni valda, pār pašreizējo brīdi, un tādējādi kļūstam satraukti, vīlušies, nomākti un grimstam bezcerībā. Un vai tad tā nav? Rosīgā pagātnes celtniecība negrib stāties. Negrib iekonservēties kā jaunie projekti pierīgā. krīze, ziniet. pagātnes krīze.

Ko Tu īsti gribi?

Lai Tev būtu taisnība vai lai Tu būtu laimīgs?

Paklusē ar zemādas smaidu un māj ar galvu visam , kam nepiekrīti. Paliec ar savu taisnību, bet laimīgs.

Ja mūsu reakcija pret kritiku ir pastāvīga aizstāvēšanās, tad tā kļūst sāpīgāka mums pašiem. Mēs jūtamies apdraudēti. Gandrīz kā izdzīvošanas instinkts - ir aizstāvība. Katrs pats savs advokāts, bet nevajag.

Mēs piedzimstam un nomirstam.

Stikls ir radīts un galu galā tas plīsīs. Pierodi. Kā zīdaiņi pie pūdera pierod.

Un visbeidzot nodarbojies pats ar savām lietām un atceries, ka augstākās priedes nolauž ne tikai vējš!

Ienāc šeit un uzliec savu dabas koncertzāli!

http://www.platforma.lv/player/music/dabas_koncertzale/

Gauja.

Tā kā visi nebeidz iztaujāt mani par Jāņu piedzīvojumiem, nolēmu padalīties ar drukātu aprakstu par to, kā mēs laivojām pa Gauju. Protams, bez šī visa, šis ir vēl viens iemesls, lai kaut ko uzrakstītu, un, kā sacīt jāsaka, patrenētu roku un prātu!

Tātad, lielajā piedāvājumu gūzmā, kura lielākoties sastāvēja no pārdrošiem Jāņu nodzeršanas pasākumiem vai arī nīkuļošanas vasarnīcās, es nolēmu piebiedroties kādai visai netipiskai kompānijai un doties ar šiem trakajiem cilvēkiem laivu braucienā pa Gauju. Ak, jā, vai esat pamanījuši, ka Jāņi pēdējajos gados tiek īpaši kultivēti kā iedzeršanas, uzdzeršanas, nebraukšanas reibumā, svētki? Vārdu sakot, pazudusi svētku patiesā būtība. Un , vai zināt, kāpēc Jāņus nesvinam īstajā laikā, tajā visīsākajā naktī? Tāpēc, ka dārgie k*ievi mums to neļāva darīt un tā arī Jāņus neesam pārcēluši atpakaļ uz īsto termiņu., bet tas t

ā, nelielai atkāpei.

Tātad, plānā bija braukt ar kanoe laiviņām, viss jauki un s

kaisti, trīs dienas no Valmieras līdz Siguldai, kas kopā ir apmēram 82 km. Šeit jāmin fakt

s, ka laivu braucienos dalību ņemu jau no trīs gadu vecuma, kā secinājām šajā braucienā, un pēdējos gados visiecienītākā upe man un biedriem bijusi Irbe, nemaz nav vērts vaicāt, kāpēc, protams, izņēmums bija šis pavasaris, kad noprovējām Mazo Juglu, kas mūs ļoti patīkami pārsteidza tieši krāčainā rakstura dēļ. Jā, nu, lūk, un vienmēr braucot pa Irbi es ar savu laivu braukšanas kolēgu Aivu, mēs ar skaudību nolūkojāmies uz visiem tiem pidriķiem, kas brauca ar kanoe, bet mēs ar saviem nirokiem utt.utjp. Tad nu šī bija arī lieliska iespēja nomainīt 18 gadu tradīcijas braucot ar gumijas laivām un iesēsties uz kādu laiku cietā beņķī un airēt kā negudram.

Sākotnējais iespaids bija ļoti labs, viegli airēt, viegli peld utt, vārdu sakot, lido kā terminators tik uz priekšu un šie 82 km likās tāds pirdiens jūrā. Protams,

realitāte nāca un , un, un izmainīja manu priekšstatu.

Viss sākās feini, somas sakrāmētas, agrs cēliens, pirmais strīds starp radiniekiem, un pēc nepilnām 2 stundām bijām jau pie upes. Iekrāmējām d

ārgo ēdamo, dzeramo un guļamo, un ripojām lejā, sēdāmies laivā un sākām....

...divu dienu izmisīgāko airēšanu, sāpes un garīga izmisuma pārvarēšanu. Nē, ja godīgi, viss bija forši, patīkami un feini, bet tajā pašā laikā tas bija ne vien fizisks pārbaudījums manām it kā trennētajām rokām, bet arī garīgs pārbaudījums, kā sevi savākt kopā, kā savus muskuļus mierināt un prātu atslābināt,kad biedri ir trīs km Tev priekšā, bet tu kulies pa bezstraumi ar pretvēju un reāli nesaproti, ko dari nepareizi. Protams, mēs neko nedarījām nepareizi, nieks vien tāds, ka vīriešu kārtas pārstāvja viens airējiens ir līd

zvērtīgs trīs maniem airējieniem, un tur nu neko nav iespējams padarīt.,

Lai arī Gauja ir skaista un ainaviska upe, tomēr ar Irbi ma

nās acīs nevar sacensties. Par bīstamības faktoriem, ja pirmajā dienā ķiķinājām par plūstošajām smiltīm straumi, atvariem utt, tad otrajā dienā tam jau piegājām ar lielu pietāti. Izbraucot

cauri vienām vienīgajām krācēm(kuras tāpat par tādām nevar nosaukt) laivu apmeta divas reizes ap savu asi. Saņēmu pārmetumus savā virzienā par neprasmīgo airēšanu, bet brīdī, kad es ataisnojoties teicu, ka neesmu pieskārusies ūdenim, sapratām, ka acīmredzot tas bija atvariņš. Atvariņš, kas spēji

s iekustināt diezgan lielu masu. Un, kā izrādījās, pēc pirmās nakts, kad nolēmām doties rīta peldē, kas, jābilst, bija ļoti vēsa bet tieši tikpat baudāma, mums paziņoja, ka gar krastu tālāk esot zīme ar brīdinājumu par plūstošajām smiltīm. Nu, tad jau vairs neko, bijām dzīvas, sveikas un veselas ārā no ūdens. Kopumā - draugi, ņemiet nopietni visus tos stāstus par Gauju.

Pirmo dienu nobeidzām ap 20:00 vakarā, līdz ar to, esot air

ējuši 8h, bez apstājas. Pēdējie kilometri no tiesas bija mokoši. Vakariņas ieēstas, mazliet iedzerts, lai nejustu tik ļoti muskuļu sāpes, un varētu doties gulēt, jo par tādu ekstru, kā palikšanu

nomodā, pat nebija spēka domāt. Taču, no miega nekas prātīgs nesanāca, jo muskuļu un kaulu lauzošās sāpes bija pietiekami stipras un piepūšamais gana izpūties, lai neļautu tā īsti izgulēties. Nākamās dienas rītā metās šķērmi ap dūšu iedomājoties par dibena piezemēšanu uz cietā plastmas

as krēsliņa un roku novietošanu uz airiem. Pēc brokastu ieturēšanas, dzīve, protams, rādījās rožainākās krāsās, gandrīz tādās, kā izskatījās mana odu sakostā mugura. Kāpām tik iekšā un vairs jau nedomājot par atpūtu, sākām drastiski airēt.

Otrā diena bija salīdzinoši vieglāka tādā ziņā, ka straume un vējš bija mums labvēlīgāki. Taču lomu spēlēja , kas cits - nedaudz stīvie pleci un muskuļi, kuro

s spēka vairs nebija tik daudz. Lai arī lielu daļu ceļa valdīja izmisums, es izsmējos tā kā sen nebiju smējusies. Lai gan tas jau mums vienmēr raksturīgi. Mēs tā savu skaistumu vairojam. Otrās di

enas gals pienāca ar nobrauktiem apmēram 60 km un stiprām lietusgāzēm, kas mums pasvieda ideju par došanos mājās. Tieši tā arī darījām. Un, lai arī pamostoties nākamajā rītā, nedaudz bija sajūta, ka , ek, varēja jau turpināt, kāpjot ārā no laivas , likās, ka tā būs pareizāk.

Secinājumi:

Ir izmēģināts braukt ar kanoe, ko vienmēr tik ļoti gribējām, jāsecina tas, ka čilliņš nirokā stāv pāris stāvus augstāk.

Gauja - es par Tevi diezgan ilgi neko negribēšu dzirdēt!

Kanoe - par Tevi arī ne!

Kajaki un smailītes - mēs Jūs gaidām!

16.-17. jūlijs - Irbe - mēs jau nākam.

Nesaistītie secinājumi:

Tas viss ir tikai spēle, Zanci neaizmirsti! Un atceries, ka vissmagākās dzemdības pasaules vēsturē bija Karlsona mātei!

Pateicības: Aivai, par to, ka mani izturēja šīs divas dienas un visiem pārējiem par lielisko kompāniju. :)

Z.

Un te, pāris kartiņbildes.

"Tev baigi smukais krekls," es viņam saku.
" Nu...jā.... svaiga Boss kolekcija," viņš kautrīgi, taču ne bez lepnuma notrauš pūciņu no krūts.
"Nu re, bet vai vajadzēja jaunu?" es uzņemu apgriezienus. "Ja cilvēki būtu nonēsājuši visas tās drēbes, kas pagājušā gadsimtā tika saražotas, bet netika pārdotas, man liekas, pāris desmitgades neko jaunu nebūtu vajadzējis šūt. Veikali stāvgrūdām piebāzti ar lupatām, priekš kam vēl vajag ko jaunu, mazdrusciņ citādi piegrieztu? Un tagad tev atkal jauns krekls, kaut skapis droši vien sen jau pilns!"
"Nu, bet kā?" mans draugs ir neizpratnē. "Vienmēr taču gribas kaut ko jaunu. Vai tad Tev negribas?"
"Kāpēc ne. Tikai šoreiz nevajag kreklu. Es varbūt tā vietā vēlos izlasīt rakstnieka N pēdējo stāstu krājumu, saproti? Iedomājies, ka citiem grāmata var kalpot tāpat kā tev krekls, tikai, lai..." es saminstinos, līdz atrodu īstos vārdus, "Lai apģērbots no iekšpuses! Tu uztver?" "Uztveru, uztveru, neesmu jau nekāds..." klasesbiedrs nogroza galvu, tad pēkšņi uzsit man pa plecu un skaļi iesmejas: "Apģērbties no iekšpuses! Ha, ha, ha! Nu gan pateici."

/ Māris Bērziņš

Šis kungs man gandrīz kā vārdus no mutes izņēmis runā, drīzāk jau raksta Kultūras dienā.
Katram jau mums tās vērtības pa savam iesakņojušās. Un, nē, nebūt es negrasos sākt analizēt, kuras derīgas, kuras ne. Derīgas visas. Saprotas derīgie. Termiņš šai sapratnei tāpat kā uz kakao paciņām - vari dzert tik ilgi, kamēr neesi noglabājis skapī kur tārpi mājo.

Bez šī kunga , uz balkona idilles, pāris pēcpusdienas manās rokās pagulēja mūžīgais Osho. Cik nu mūžīgais, lai arī es redzu visas pārliecināšanas iezīmes un viennozīmīgu sava viedokļa uzspiešanu, man no šādiem kungiem vienmēr bijis nedaudz bail, iespējams, ka pat ne bail, drīzāk tā ir kā sava veida pietāte pret spēju, kuru gribētos savā dārziņā auklēt. Ne jau tāpēc, lai man sekotu piektā daļa Amerikas, nē, es nodarbotos ar citsuģestiju. Bet runājot par viņa uzskatiem. Runāt tik daudz par dzīvniecisko, paralēli uzsverot sajūtu lielo lomu un prāta nevajadzību ir drošsirdīgi, no tiesas. Ja starp dzīvnieciskumu un sajūtu pasauli velk paralēles. Pēc manas spriestspējas ir šādi - protams, Tu esi dzīvnieks, kurš laika gaitā , prātam attīstoties, pielāgojoties apstākļiem, un rupji sakot, domājot par pašlabumiem, esi kļuvis ļoti gudrs. Tu esi gudrs dzīvnieks. Bet pa ceļam prāts ir noslāpējis Tavus dzīvnieciski dzīvnieciskos instinktus, un tie, iespējams, ar veselā saprāta attīstību vairojuši sajūtu pasaules attīstību.
Un, ja man pasaka, ka Osho ir viens no mūsdienu "populārākajiem" , jā, tieši tā populārākajiem skolotājiem, es pasmīnu un nodomāju, ka gribu to pārliecināšanas spēju savā dārziņā.


Nosakot galamērķi , tā vairs nebūs Tava nākotne, jo nebūs atvērta. Tagad Tu esi izvēlējies vienu iespēju no daudzām.

Nevarētu teikt, ka pēdējā laikā peldamies piena vannās. Arī parastā Rīgas Ūdens karstajās pilnajās sen nav būts. Vispār vairs nepeldamies. Aprobežojamies ar dušu un kādu spēcīga aromāta izdalošu ziepju blāķīti. Praktiski arī nesūdzamies. Praktiski. Teorijā viss noris citādi. Teorijā mēs peldam piena vannās, naivi ceram, ka visi saņem pēc nopelniem un atzīstamies sev klusībā mīlestībā, jo esam pārāk egpatmīlīgi, lai to teiktu kādam citam.

Tur, pa vidu tam seriālam ir arī tāda meitene, Rozalinda, protams.

Viņas biogrāfija kopumā ir tāda pati kā citiem dzīvniekiem. Tā sākās ar dabisku piedzimšanu, turpinās ar dabiskām izmaiņām un beidzas ar dabisku nāvi. Viņa ir piesaistīta konkrētai vietai telpā un laikā. Viņa pārdzīvo milzum daudz dabisku izmaiņu. Tas, būtībā, arī viss.

Bet, tajā pašā laikā viņu no dzīvnieka šķir kaut kas daudz mistiskāks, kas tāds, kas pavisam nejauši pisliets mirstīgam parastam dzīvniekam. Viņa, protams, grib tikt no tā vaļā. Padzīvot rāmi tikai ar fiziskā ķermeņa iespējām.

"Sveiki draugi! Tā kā man tik ļoti bija nepieciešamība izrauties, tad es Jūs pametu uz kādu nenosakāmu laiku, taču ne tāpēc, ka man Rīgā nepatiktu. Visiem maniem darba devējiem - es aizeju. Un man diezgan vienalga par sekām un problēmām, kas Jums radīsies. Skola - es paņemu akadēmisko, zinu, Tu man piedosi."

tā būtu ziņa, ko es gribētu iekļaut 140 zīmēs un bez paskaidrojumiem pazust. Jā, gribētu.

Kur tad mums ir tā robeža?

Pēdējā laikā, kopš man ir tik daudz laika, sanāk vairāk dzirdēt par cilvēku īpatnībām, ne tikai dzirdēt, arī sajust klātienē. Un es teikšu - latvieši, Jūs neprotat vadīt savas dzīves skaisti. Bet es viennozīmīgi ticu, ja Jūs vairāk ieklausītos sevī nevis citos, kas sakām , sludina dzīves patiesības, tad, varbūt tad Jūs vairs necenstos darīt sev pāŗi un daļēji no raudāšanas stūrī gūt baudu. Es saprotu, ir grūti darīt tā, lai veiktos.Ir grūti pateikt cilvēkiem nē, ir grūti sagraut gadiem ilgi auklētas migas, bet ticiet man, vēl grūtāk to būs izdarīt vēl pēc gadiem, kad tas viss būs iesakņojies par krietnu pēdu dziļāk.

Šķirieties, ja Jums tā tīk,plānojiet, centieties, dariet tikai to, kas Jums sagādā prieku, dariet lietas, kas atbrīvo. Un , pats galvenais - nebaidieties, nebaidieties, ko par to teiks Jūsu sievas tēvs vai brālis. Vai tas ir viņu, vai Jūsu prieks? Lai arī bailes ir viens no galvenajiem pašmotivatoriem, lai neiznīcinātos - nebaidieties! Ejiet uz augstiem mērķiem, jo tieši tādus sasniegt Jūs esat pelnījuši. Ar zemāko sāk tie, kuri minstinās par pārliecību sevī. Ej un saki, ka Tu vari un tad dari. Un es nesaku, ka vienmēr izdodas, nē. Bet viens ir sēdēt rokas klēpī salikušam un sūdzēties, otrs ir darīt. Atļauties to ekstru un sapurināt sevi ir pats labākais, ko vari paveikt. Un, ja man kāds teiktu, ka es tagad esmu labākajā fāzē, kādā jebkad esmu bijusi - es viņam desmitiem reižu pamātu ar galvu, jo tieši tā arī ir. Un vēl, kas - nekad netastājiet savu dzīvi kāda cita rokās. Nekad. Cilvēks ir tik nenosakāms dzīvs materiāls, cik nenosakāms viens dzīvs materiāls var būt.

Un pēdīgais - atcerieties, ka mēs šeit esam tikai, lai niekotos, un neļaujiet nevienam Jums iestāstīt ko citu!

Vispār - godīgi - esmu atpakaļ tur, kur biju pirms kādiem diviem gadiem.. Es negribu nevienu uz sava maigā , staltā kakliņa. Nevajag vienkārši. Man ir atnācis atpakaļ vecais režīms tikai, ja tagad mērītu tā kvalitāti, rādītāji mums teiktu, ka ir izaugsme, ir, ir! Un tagad es labi pavadu laiku. vienkārši. Izmantoju iespējas. Ļauju sevi iepriecināt. Bet papēžus vilkt gan vēl netaisos! Lai gan pavasarim pasūtītas trakākās kurpes , kādas jebkad bijušas salīdzinoši miermīlīgās Zanes Vītolas apavu skapī.

cenšos nodabūt to spilvenu no savas sejas, kas neļauj elpot. Nē, visādi citādi, bez tās elpošanas jūtos pa pirmo. Līdz šim vēljoprojām neesmu nopirkusi plānotāju. Tā teikt - audzinu raksturu, vairs neplānoju. Vecā Zane šajā brīdī klepotu un ārdītos, kā, kā? Nav viss izplānots??? Jaunā Zane, vai vienkārši nedaudz citādā, saka - nu, aiziet, jo mazāk saplānots, jo vairāk labu lietu, ko paveikt parādās.

Man ir tik daudz laika sev, nekas nav jāgaida, ne uz vienu nav jāgaida, ja vien Jūs zinātu!. Kaļu Liela mēroga plānus tālākai nākotnei. Kā Līna teiktu - Princešplānus arī kaļu, atkal esmu sākusi intensīvāk strādāt ar savām aprisēm utt. Vasara taču tepat klāt, un tad tās pludmales ballītes un citas lietas, kur kājām un sēdenim jābūt formā!

Nesen viens jauks vīrs teica, ka mana seja variējot no 20 - 27 . Esmu iemācījusies kontrolēt savus vaibstus un īstajos brīžos uzlikt tam brīdim piemērotākos, ziniet, ja!

Varbūt arī esmu kļuvusi nedaudz [...] un neskrienu skandināt sevi zem dziļdomīgā literāta vārda, jo tā gluži vienkārši dzīve rožainākās krāsās rādās. Ak, jā, un tie principi, tie gan nekur nepazūd. Reizēm ielieku viņus kabatā , lai pasēž tur un nekrīt uz nerviem.

Šodien ir tāda no tiesas jokaina diena.

Visvisādā ziņā. Cilvēki it kā smaidīgi, it kā atviegloti, tajā pašā laikā mazliet saldsērīgi.

Iedzeram vīnu un , nu , ko es, es varu tikai pateikt, ka vēl nekas nav zaudēts. Bet cik stulbi, ne, paiet 25 gadi un čapuš - there is no more family. Diviem svešiem cilvēkiem ir divi lieli un pieauguši bērni., Saišu nekādu, uzturam katrs pats nu jau sevi. Tā nu gan notiek - mēs izaugam. Mēs mācāmies, mums nekas cits nemaz neatliek. Mēs ceram un nemīlam. Esam skarbi, izmantojam viens otru un tā arī dzīves laikā ne reizi neesam pateikuši tos mīlam' vārdus. Bet tā ir ar tām dažām dīvainajām ģimenēm. Patiesībā nekad nebiju domājusi, ka to uztveršu tik viegli. Nu lietas parasti uztver viegli, ja tās nekādā veidā neskar nevienu no jūtu stīdzītēm. Man ir viegli.

Smieklīgs pirms pāris dienām bija omes jautājums ierodoties ciemos - "Un kur tad vīrieši?" Mēs visas kā viena nosmējāmies. Un viņa, ko viņa - "Pareizi ir!". Nu ōmes, viņas jau vienmēr visu labāk zina. Tāpat otra man pirms pāris dienām teica, ka pirmā mīlestība reti, kad izdodas pa īstam. Viss normāli. Manā tačkā sāk pildīties derīgi izrakteņi, ar kuriem varu rotāties kā Persijas prinča šķirtā sieva. Vienīgais - es nejūtos kā šķirtā sieva,jūtos kā lēdija ar lielu mantojumu. Protams, aktuāls ir jautājums par to, vai es maz vispār pieķeros, vai tikai radu ilūziju gūzmu par to.

Man bijis diezgan laika, lai sparastu ieguvumus, zaudējumus, darbs ar sevi arī veikts un es atļaušos teikt, ka esmu uz strīpas. Vairs lietas necenšos analizēt līdz kaulam. Esmu sākusi arī kavēt un plānotāju nepērku vēlaizvien apzināti, lai būtu iespēja norauties uz spontaņķikajām idejām.

Dzīvosim zaļi.

Nevaru necitēt Līnu: "viņiem nekad nepietiek spēka mainīt savu dzīvi,tik eksistē viens otram truli blakus". Es to, laikam, atļaušos saukt par mūsdienu sērgu, noraustīt plecus par to, kāpēc tas tā, un cerēt, ka esmu imūna pret šādiem ērtuma faktoriem. Komforts ne vienmēr ir tas labākais veids uz kura pamata balstīt savu dzīvi. Bet , protams, ne man mācīt Jums dzīvot.

Un , ja palūkojamies no malas, tad tai lēdijai, kas man liek skatīties multenes, ir taisnība - ir simtiem cilvēku, kas nekad nepiedzīvo to, kas dots man. Nu un kas par to, ka komforta zona beigusies, jāmācās izdzīvot arī spiedīgos apstākļos, garīgi spiedīgos, lai nākotnē būtu pamats atskatīties un nedaudz pasmīnēt par šī visa triviālo dabu.

Vēl man vajadzētu iemācīties beigt gudri dirst par sūdiem, un ar lielāku kaislību pieiet mazajiem sīkumiem.

Nu, ko, ko?

Jāpārslēdzas nedaudz rāmākos apgriezienos. Grādīgi dzērieni problēmas nerisina, varbūt tikai nīkuļiem, kas nav gana spēcīgi, lai pacīnītos. Un pat tad, ja pirms pāris dienām runājām, ka mēs, dažas, nespējam samierināties ar zaudējumu un viss, kas mums nepieciešams ir uzvara, ar vienalga kādiem līdzekļiem, - es tagad šo visu pārvēršu par uzvaru, kas man būtu jāizcīna, un skaidrs ir viens, ka ceļā līdz tam pašam labumiņam gadās arī kkas melns un netīrs - bet tas tikai balansam. Jau otro svētdienu pamostos ar sajūtu, ka galva ir tikpat neskaidra kā trekterējot tos n-tos dzērienus, kas parāda, kas Tu esi.

Tagad topā ir tumša nagu laka! Čūskas gredzens un daudz laika sev. Domāt. Sadzirdēt un tad darīt. Neliels , bet patīkams satraukums par uzticēto, gandarījuma sajūta par paveikto un vēlme izņemt dokumentus no skolas. Jā, rauciet visi tagad pieri šausmās.

Tāpat mēs pirms pāris dienām runājām par to, kā īsti apkārtesošie cilvēki vidē mūs redz. Kā mēs redzam sevi. Izrādās tās ir divas pretējas nostājas. Tāpēc derētu ņemt vērā to, ko redz citi un sākt sadzīvot ar šo lielisko domu. Paķert sevi aiz kājām, sapurināt un vienkārši pieņemt domu, par to, cik patiesībā ģeniālas mēs esam. Un nekad, nevienam neļaut likt mums domāt citādāk!

Par tām sievietēm.

Ļaujamies atkārtotai sabradāšanai un tā tas veidojas kā tāds sava veida mūžīgais dzinējs.

Kuru es iznīcinu.

Vismaz attiecībā uz sevi.

Nekad neesmu kaunējusies runāt un pateikšu arī tagad, protams, man žēl un visādi citādi bija skumji, bet dzīve dzīvīte teciņiem dipina uz priekšu. Es velku aiz matiem sevi ārā , un bedre ir tur, atpakaļ, kur es vairs nekad neatgriezīšos. Vērtības, mums trūkst mūsu vērtības apzināšanās instinkta. Kas mums vēl trūkst? Pašcieņas, kura gan šoreiz ļoti ātri atgriežas. Es nekad neesmu rāpojusi un nekad to nedarīšu. Ir viena lieta, ar kuru vienmēr jābūt visam kārtībā - un tas ir brālis lepnums. Nāciet, rāpojiet ,Jūs, lai es varu triekt Jūs pie visiem velniem, lamāt krievu puišeļu mēlē, un teikt, ka Jūsu laiks ir beidzies, mans dārgais. Mans dārgais. Jūsu laiks. Esmu skarba pret sevi un apkārtējiem, neļaujos sevis žēlošanai, uzlieku tās seju, kurai viss vienalga un eju. Eju uz priekšu. Brīžiem skrienu, palūdzu, lai kāds pavelk ragutiņās. Bet es pārvietojos. Un tas ir labākais, ko varu darīt. Vēl es varu baudīt un priecāties, neļaut citiem iekāpt mūžīgā dzinēja modelī, neiestagnēties. Priecāties. Mīlēties. Bez sirdsapziņas pārmetumiem mainīt savu vārdu un aizbraukt uz Meksiku, pieliet mūli un moralizēt par tiem mēsliem, kas patiesībā ir dzīves sīkumiņi. Es varu visu. Es, protams, varu arī iekrist. Pēcāk lamāt sevi. Un atkal sākt pārvietoties. Es varu atgūt nokavēto un mēģināt piedot. Un kā tad bez tām bailēm, nebūtu viņu, mēs, iespējams, pašiznīcinātos. Bet te jau es atkal atkārtojos. Neviļus esmu kļuvusi priecīga. Par iespēju. Par iespēju, kuru gandrīz palaidu gar degunu.

Šorīt, kad nedaudz nostaļģisku sajūtu pārņemta riksīšiem soļoju transporta virzienā , atskārtu, ka sevis mānīšanas process nevedas uz priekšu tik labi kā cerēts. Bet lietas ne par to. Lai cik dīvaini, neparasti un visādi citādi arī nebūtu, mans transports atnāca burtiski manis saukts, sasēdos un šis atkal ir viens no piektā tramvaja stāstiem, kas vienmēr bijuši leģendāri, jo, lai cik absurdi tas tagad arī neizklausītos tam tramvajam ir tāds savs kontingents, (un , nē, šajā gadījumā ne tāds kā 15. trolejbusam vai 7. tramvajam). Šorīt ar savu zilo draugu kā vienmēr nosēdos un izpletos divu sēdeklīšu platumā, bez nekādiem smīniem, es to varu. Un, lai arī ceļš nebija garš , aizmugurē sēdošie vīri virpināja sarunas par sievietēm. Viss iespējams, ka tikai tad bija beidzies viņu vakars, rīts. Bet stāsts par to , ka viens no šiem abiem kungiem sūrojās, ka jaunības dienās esot palaidis garām to vienīgo īsto un , un, un sievieti garām. Un tagad viņam esot tik vien kā viņa sieviņa ar sliktu dzimumdzīvi, respektīvi tās praktisku neesamību.Šis atklātības moments, kas bija dzirdams visam tramvajam mani patīkami pārsteidza. Ne jau uzdrīkstēšanās dēļ, vairāk dēļ tās apzināšanās. Es vienmēr esmu augsti vērtējusi tos, kas klaji nebaidās atzīt, ka viņiem nav paveicies. Iluzionisti, kas savos jaunības stulbumos un vecumos saprecas, sabērnojas, top par "mēs" un pēc pāris vai nepāris gadiem atskārš, ka nav paspējuši paņemt visu, ko gribējuši, man vienmēr šķituši tādi "o, ātri gribu būt pieaudzis, nosist māju, iestādīt čūsku utt. utjp." Varētu saprast, ka es šeit kultivēju pēcnācēju neradīšanas sindromus un vēl visu ko. Bet patiesībā es tikai gribētu vairāk tos cilvēkus, kas liekot roku uz sirds, ceļa vai galvas man varētu pateikt, - jā, man ir izdevies.

Sveiki, dārgie draugi, radi un paziņas.

Kāds laiks būs pagājis, kopš manas pēdējās dalīšanās pārdomās.

Šoreiz šim visam nav nekāda īpaša iemesla, jo tādu, jāatzīst, ne vienmēr vajag.

Man varbūt gluži vienkārši vajag parakstīt, lai neaizmirstu kā tas īsti ir. Valodiņa, kā sacīt jāsaka jākopj! Vispār esmu pasākusi lietot daudz izsaukuma zīmes, kuras agrāk uzskatīju par stulbāko un nederīgāko pieturzīmi visā to klāstā un nesen sevi pieķēru pie domas, par to , vai tajā vietiņā tam komatam būs būt vai nebūt. [ek. literāti]

Kopumā, man iet jauki. Visi ļoti rūpējas. Es arī. Mācos audzināt savas domas raisīties pareizā virzienā. Lai arī labākais cilvēks, kurš varētu risināt problēmas ir aizdevies uz kaut kādu tur Dāniju un vēstulēs raksta, ka gaida manas kāzas, lai tajās varētu atrast arī kādu sev, jūtu viņas esamību arī nedaudz šeit. Precēties gan viņas dēļ, protams, netaisos.

Mani daudz mācījuši. Un izrādās, ka pat smīna vērtajām sarunām Ziepniekkalna peldbaseina saunā ir reizēm liela nozīme. (skatīt agrāk rakstīto) Biju starp citu ietestēt arī OSC peldbaseinu. Domāju, ka bez pavadoņiem/nēm vairs nebraukšu. Es te tagad nelielos, ka neslikti izskatos peldkostīmā, tur vienkārši iet dīvaini cilvēki.

Nesen , respektīvi, pirms pāris dienām ļoti izgāzos tramvajā. Tā kā manī jau pašlaik ir instinkts jeb kāre pēc vietas sabiedriskajā transportā(jā, jā, tas pats, kas tām superōmēm, kas pēkšņi no sakumpuša tantuka pārvēršas Lordā Voldemortā un tik dod vaļā) , tad nu es , protams, piepīkstināju savu zilo draugu un gāju sēdēt. Sanācies bija tā, ka bija nopirkusies kafija. Austiņās sāka skanēt dziesma, kas vienkārši neatbilda konkrētajam momentam, un tad nu es tur mēģinot izdabūt telefonu no jakas kabatas, nemanīju, ka otrā rokā stāvošā krūzīte sāk sašķiebties. Sašķiebties uz blakussēdošā elegantā darba ļauža(tie, kas uzvalkbiksēs un kažociņos) kāju pusi. Un jā, jā, viņa sieva, draudzene vai māte noteikti lamājās par to kafijas pleķi. Pirmajā brīdī, kad atskārtu nelaimi, ļōōōōti sabijos. Jo , nu , tā bija mana vaina, tur nav runas. Bet vīrs bija ļoti saprotošs, labi, kāds vēl vīrs, varēja būt ap 40, sacīt jāsaka, labākie gadi, es ar savu nto atvainošanos gandrīz zemē ielīdu. Bet viss nokārtojās, beigās pat pasmējāmies. Es pie sevis nopūtos, ka tā bija tikai kāja un tikai nieka bikses, nevis kādi jutīgāki orgāni, kurus pat dubultbiksiņas nepasargātu. Protams, viss nebeidzās tik lieliski kā romantiskās filmās, un , nē, mēs neiepazināmies, un neesam kopā.

Kas vēl tāds?

Secinājumi, daudz, daudz secinājumi. Kur tie bija tad, kad tos tik ļoti vajadzēja?

Arive!

Un, lai veicas!

Šodien kāds ļoti vieds cilvēks man sacīja, ka problēmas jāmeklē sevī. Nu tad man ir kaudzēm laika lai meklētu, risinātu un tad sāktu no jauna. Un tas viss ir tikai pozitīvi, un man prieks, ka man apkārt ir šādi cilvēki, kas izvelk no pagrimuma, absolūtas bezcerības utt. esmu apņēmības pilna, un tikai sevis pašas dēļ.

Baseina stāstiņi.

Pēdējo reizi, kad ļāvu savam ķermenim sasūkties ar hlorizēto vadačku, bija, nu, pasen. Tajos laikos, kad Jūrmala bija tuvāk mājām un Kauguru peldbaseins par diviem laķikiem stundā likās - nu viena no labākajām iespējām brīvdienās. Gāja laiks, dzīve grozījās un baseins nebija vairs tā brīvdienu izklaide, vajadzēja daudz uzsūkt sevī citus šķidrumus. Tagad, kad šķidrumi, šķiet, kādam laikam gana sasūkti, atkal radās ideja par hlorķika uzsūkšanu.

Tagad gan tā vairs nav Jūrmala, bet gan Ziepniekkalna peldbaseins. Ja kāds tagad pēķšņi apdomā šādu ideju - varētu teikt, ka rekomendēju - cena saprātīga, ņemot vērā, ka vari peldēt, iet uz zāli + vēl izmantot pirti.

Jā, bet par to visu socializēšanās procesu kā tādu - nezinu, varbūt esmu kļuvusi vēl pedantiskāka kā agrāk, bet man daudzas lietas uzdzina neviltotus šermuļus. Muti pēc baseina skaloju trīs reizes. Par spīti apziņai, ka ūdenī ir tik daudz ķīmijas, lai pat ... tur neizdzīvotu.

Cilvēki - visādi. Sākot ar tādiem tizleņiem kā es , beidzot ar piecdesmitgadniekiem, kas kāri met aci jauno meiteņu virzienos, kaut blakus peld mīļā un ne tik labā formā esošā sieva. Bet tas taču normāli. Ir arī staltie, brašie peldmaņi, kas naski ieņēmuši celiņu ar nosaukumu "Ātrais celiņš" - i nemaz nedomā tuvoties, Tu , nūģi.!!! Nē, tur tiešām peld traki cilvēki, jeb precīzāk izsakoties - peldētāji. Netrūkst arī mazi bērni, veci onkuļi, kas iemetas baseinā uztaisot foršo vilni, nošļakstot medmāsu otrā baseina galā. Netrūkst arī trenera , kurš, mats matā ir Ģirta Ķestera dubultnieks, tikai jaunāks un , un, un bez Martini.

Dušās var redzēt, kādu mežu katra no dāmām audzē. Priežu, egļu vai dižmežu. Un te nav nekādas kritikas, tikai novērojumi.

Ģērbtuvē var sajust kādu krēmiņu katra dāma lieto, kā pareizāk izvēlas žāvēt matus un citas lietas.

Par vīriem gan es neko daudz neuzzināju, vien to, ka daži tur izskatījās tādi, kas nu izdomājuši svētdienas vakarā pamest mājas un palūrēt uz sieviešu ķermeņiem darbībā. Pirtī risinās noklausīšanās vērtas sarunas par kurām klusītēm pie sevis vari pasmīnēt.

Un, lai cik daudz vēl dīvainību tur nebija, šķiet, ir atrasts vēl viens veids, kā izkustināt sevi. Ūdens temperatūra, svārstās no +27 - +30. Patīkami silts , salīdzinājumā ar Ķīpsalas āliņģī lekšanas faktoru.