Tātad, lielajā piedāvājumu gūzmā, kura lielākoties sastāvēja no pārdrošiem Jāņu nodzeršanas pasākumiem vai arī nīkuļošanas vasarnīcās, es nolēmu piebiedroties kādai visai netipiskai kompānijai un doties ar šiem trakajiem cilvēkiem laivu braucienā pa Gauju. Ak, jā, vai esat pamanījuši, ka Jāņi pēdējajos gados tiek īpaši kultivēti kā iedzeršanas, uzdzeršanas, nebraukšanas reibumā, svētki? Vārdu sakot, pazudusi svētku patiesā būtība. Un , vai zināt, kāpēc Jāņus nesvinam īstajā laikā, tajā visīsākajā naktī? Tāpēc, ka dārgie k*ievi mums to neļāva darīt un tā arī Jāņus neesam pārcēluši atpakaļ uz īsto termiņu., bet tas t
ā, nelielai atkāpei.
Tātad, plānā bija braukt ar kanoe laiviņām, viss jauki un s
kaisti, trīs dienas no Valmieras līdz Siguldai, kas kopā ir apmēram 82 km. Šeit jāmin fakt
s, ka laivu braucienos dalību ņemu jau no trīs gadu vecuma, kā secinājām šajā braucienā, un pēdējos gados visiecienītākā upe man un biedriem bijusi Irbe, nemaz nav vērts vaicāt, kāpēc, protams, izņēmums bija šis pavasaris, kad noprovējām Mazo Juglu, kas mūs ļoti patīkami pārsteidza tieši krāčainā rakstura dēļ. Jā, nu, lūk, un vienmēr braucot pa Irbi es ar savu laivu braukšanas kolēgu Aivu, mēs ar skaudību nolūkojāmies uz visiem tiem pidriķiem, kas brauca ar kanoe, bet mēs ar saviem nirokiem utt.utjp. Tad nu šī bija arī lieliska iespēja nomainīt 18 gadu tradīcijas braucot ar gumijas laivām un iesēsties uz kādu laiku cietā beņķī un airēt kā negudram.
Sākotnējais iespaids bija ļoti labs, viegli airēt, viegli peld utt, vārdu sakot, lido kā terminators tik uz priekšu un šie 82 km likās tāds pirdiens jūrā. Protams,
realitāte nāca un , un, un izmainīja manu priekšstatu.
Viss sākās feini, somas sakrāmētas, agrs cēliens, pirmais strīds starp radiniekiem, un pēc nepilnām 2 stundām bijām jau pie upes. Iekrāmējām d
ārgo ēdamo, dzeramo un guļamo, un ripojām lejā, sēdāmies laivā un sākām....
...divu dienu izmisīgāko airēšanu, sāpes un garīga izmisuma pārvarēšanu. Nē, ja godīgi, viss bija forši, patīkami un feini, bet tajā pašā laikā tas bija ne vien fizisks pārbaudījums manām it kā trennētajām rokām, bet arī garīgs pārbaudījums, kā sevi savākt kopā, kā savus muskuļus mierināt un prātu atslābināt,kad biedri ir trīs km Tev priekšā, bet tu kulies pa bezstraumi ar pretvēju un reāli nesaproti, ko dari nepareizi. Protams, mēs neko nedarījām nepareizi, nieks vien tāds, ka vīriešu kārtas pārstāvja viens airējiens ir līd
zvērtīgs trīs maniem airējieniem, un tur nu neko nav iespējams padarīt.,
Lai arī Gauja ir skaista un ainaviska upe, tomēr ar Irbi ma
nās acīs nevar sacensties. Par bīstamības faktoriem, ja pirmajā dienā ķiķinājām par plūstošajām smiltīm straumi, atvariem utt, tad otrajā dienā tam jau piegājām ar lielu pietāti. Izbraucot
cauri vienām vienīgajām krācēm(kuras tāpat par tādām nevar nosaukt) laivu apmeta divas reizes ap savu asi. Saņēmu pārmetumus savā virzienā par neprasmīgo airēšanu, bet brīdī, kad es ataisnojoties teicu, ka neesmu pieskārusies ūdenim, sapratām, ka acīmredzot tas bija atvariņš. Atvariņš, kas spēji
s iekustināt diezgan lielu masu. Un, kā izrādījās, pēc pirmās nakts, kad nolēmām doties rīta peldē, kas, jābilst, bija ļoti vēsa bet tieši tikpat baudāma, mums paziņoja, ka gar krastu tālāk esot zīme ar brīdinājumu par plūstošajām smiltīm. Nu, tad jau vairs neko, bijām dzīvas, sveikas un veselas ārā no ūdens. Kopumā - draugi, ņemiet nopietni visus tos stāstus par Gauju.
Pirmo dienu nobeidzām ap 20:00 vakarā, līdz ar to, esot air
ējuši 8h, bez apstājas. Pēdējie kilometri no tiesas bija mokoši. Vakariņas ieēstas, mazliet iedzerts, lai nejustu tik ļoti muskuļu sāpes, un varētu doties gulēt, jo par tādu ekstru, kā palikšanu
nomodā, pat nebija spēka domāt. Taču, no miega nekas prātīgs nesanāca, jo muskuļu un kaulu lauzošās sāpes bija pietiekami stipras un piepūšamais gana izpūties, lai neļautu tā īsti izgulēties. Nākamās dienas rītā metās šķērmi ap dūšu iedomājoties par dibena piezemēšanu uz cietā plastmas
as krēsliņa un roku novietošanu uz airiem. Pēc brokastu ieturēšanas, dzīve, protams, rādījās rožainākās krāsās, gandrīz tādās, kā izskatījās mana odu sakostā mugura. Kāpām tik iekšā un vairs jau nedomājot par atpūtu, sākām drastiski airēt.
Otrā diena bija salīdzinoši vieglāka tādā ziņā, ka straume un vējš bija mums labvēlīgāki. Taču lomu spēlēja , kas cits - nedaudz stīvie pleci un muskuļi, kuro
s spēka vairs nebija tik daudz. Lai arī lielu daļu ceļa valdīja izmisums, es izsmējos tā kā sen nebiju smējusies. Lai gan tas jau mums vienmēr raksturīgi. Mēs tā savu skaistumu vairojam. Otrās di
enas gals pienāca ar nobrauktiem apmēram 60 km un stiprām lietusgāzēm, kas mums pasvieda ideju par došanos mājās. Tieši tā arī darījām. Un, lai arī pamostoties nākamajā rītā, nedaudz bija sajūta, ka , ek, varēja jau turpināt, kāpjot ārā no laivas , likās, ka tā būs pareizāk.
Secinājumi:
Ir izmēģināts braukt ar kanoe, ko vienmēr tik ļoti gribējām, jāsecina tas, ka čilliņš nirokā stāv pāris stāvus augstāk.
Gauja - es par Tevi diezgan ilgi neko negribēšu dzirdēt!
Kanoe - par Tevi arī ne!
Kajaki un smailītes - mēs Jūs gaidām!
16.-17. jūlijs - Irbe - mēs jau nākam.
Nesaistītie secinājumi:
Tas viss ir tikai spēle, Zanci neaizmirsti! Un atceries, ka vissmagākās dzemdības pasaules vēsturē bija Karlsona mātei!
Pateicības: Aivai, par to, ka mani izturēja šīs divas dienas un visiem pārējiem par lielisko kompāniju. :)
Z.
Un te, pāris kartiņbildes.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru