Kur tad mums ir tā robeža?

Pēdējā laikā, kopš man ir tik daudz laika, sanāk vairāk dzirdēt par cilvēku īpatnībām, ne tikai dzirdēt, arī sajust klātienē. Un es teikšu - latvieši, Jūs neprotat vadīt savas dzīves skaisti. Bet es viennozīmīgi ticu, ja Jūs vairāk ieklausītos sevī nevis citos, kas sakām , sludina dzīves patiesības, tad, varbūt tad Jūs vairs necenstos darīt sev pāŗi un daļēji no raudāšanas stūrī gūt baudu. Es saprotu, ir grūti darīt tā, lai veiktos.Ir grūti pateikt cilvēkiem nē, ir grūti sagraut gadiem ilgi auklētas migas, bet ticiet man, vēl grūtāk to būs izdarīt vēl pēc gadiem, kad tas viss būs iesakņojies par krietnu pēdu dziļāk.

Šķirieties, ja Jums tā tīk,plānojiet, centieties, dariet tikai to, kas Jums sagādā prieku, dariet lietas, kas atbrīvo. Un , pats galvenais - nebaidieties, nebaidieties, ko par to teiks Jūsu sievas tēvs vai brālis. Vai tas ir viņu, vai Jūsu prieks? Lai arī bailes ir viens no galvenajiem pašmotivatoriem, lai neiznīcinātos - nebaidieties! Ejiet uz augstiem mērķiem, jo tieši tādus sasniegt Jūs esat pelnījuši. Ar zemāko sāk tie, kuri minstinās par pārliecību sevī. Ej un saki, ka Tu vari un tad dari. Un es nesaku, ka vienmēr izdodas, nē. Bet viens ir sēdēt rokas klēpī salikušam un sūdzēties, otrs ir darīt. Atļauties to ekstru un sapurināt sevi ir pats labākais, ko vari paveikt. Un, ja man kāds teiktu, ka es tagad esmu labākajā fāzē, kādā jebkad esmu bijusi - es viņam desmitiem reižu pamātu ar galvu, jo tieši tā arī ir. Un vēl, kas - nekad netastājiet savu dzīvi kāda cita rokās. Nekad. Cilvēks ir tik nenosakāms dzīvs materiāls, cik nenosakāms viens dzīvs materiāls var būt.

Un pēdīgais - atcerieties, ka mēs šeit esam tikai, lai niekotos, un neļaujiet nevienam Jums iestāstīt ko citu!