_

Sveiki, dārgie draugi, radi un paziņas.

Kāds laiks būs pagājis, kopš manas pēdējās dalīšanās pārdomās.

Šoreiz šim visam nav nekāda īpaša iemesla, jo tādu, jāatzīst, ne vienmēr vajag.

Man varbūt gluži vienkārši vajag parakstīt, lai neaizmirstu kā tas īsti ir. Valodiņa, kā sacīt jāsaka jākopj! Vispār esmu pasākusi lietot daudz izsaukuma zīmes, kuras agrāk uzskatīju par stulbāko un nederīgāko pieturzīmi visā to klāstā un nesen sevi pieķēru pie domas, par to , vai tajā vietiņā tam komatam būs būt vai nebūt. [ek. literāti]

Kopumā, man iet jauki. Visi ļoti rūpējas. Es arī. Mācos audzināt savas domas raisīties pareizā virzienā. Lai arī labākais cilvēks, kurš varētu risināt problēmas ir aizdevies uz kaut kādu tur Dāniju un vēstulēs raksta, ka gaida manas kāzas, lai tajās varētu atrast arī kādu sev, jūtu viņas esamību arī nedaudz šeit. Precēties gan viņas dēļ, protams, netaisos.

Mani daudz mācījuši. Un izrādās, ka pat smīna vērtajām sarunām Ziepniekkalna peldbaseina saunā ir reizēm liela nozīme. (skatīt agrāk rakstīto) Biju starp citu ietestēt arī OSC peldbaseinu. Domāju, ka bez pavadoņiem/nēm vairs nebraukšu. Es te tagad nelielos, ka neslikti izskatos peldkostīmā, tur vienkārši iet dīvaini cilvēki.

Nesen , respektīvi, pirms pāris dienām ļoti izgāzos tramvajā. Tā kā manī jau pašlaik ir instinkts jeb kāre pēc vietas sabiedriskajā transportā(jā, jā, tas pats, kas tām superōmēm, kas pēkšņi no sakumpuša tantuka pārvēršas Lordā Voldemortā un tik dod vaļā) , tad nu es , protams, piepīkstināju savu zilo draugu un gāju sēdēt. Sanācies bija tā, ka bija nopirkusies kafija. Austiņās sāka skanēt dziesma, kas vienkārši neatbilda konkrētajam momentam, un tad nu es tur mēģinot izdabūt telefonu no jakas kabatas, nemanīju, ka otrā rokā stāvošā krūzīte sāk sašķiebties. Sašķiebties uz blakussēdošā elegantā darba ļauža(tie, kas uzvalkbiksēs un kažociņos) kāju pusi. Un jā, jā, viņa sieva, draudzene vai māte noteikti lamājās par to kafijas pleķi. Pirmajā brīdī, kad atskārtu nelaimi, ļōōōōti sabijos. Jo , nu , tā bija mana vaina, tur nav runas. Bet vīrs bija ļoti saprotošs, labi, kāds vēl vīrs, varēja būt ap 40, sacīt jāsaka, labākie gadi, es ar savu nto atvainošanos gandrīz zemē ielīdu. Bet viss nokārtojās, beigās pat pasmējāmies. Es pie sevis nopūtos, ka tā bija tikai kāja un tikai nieka bikses, nevis kādi jutīgāki orgāni, kurus pat dubultbiksiņas nepasargātu. Protams, viss nebeidzās tik lieliski kā romantiskās filmās, un , nē, mēs neiepazināmies, un neesam kopā.

Kas vēl tāds?

Secinājumi, daudz, daudz secinājumi. Kur tie bija tad, kad tos tik ļoti vajadzēja?

Arive!

Un, lai veicas!