Visvisādā ziņā. Cilvēki it kā smaidīgi, it kā atviegloti, tajā pašā laikā mazliet saldsērīgi.
Iedzeram vīnu un , nu , ko es, es varu tikai pateikt, ka vēl nekas nav zaudēts. Bet cik stulbi, ne, paiet 25 gadi un čapuš - there is no more family. Diviem svešiem cilvēkiem ir divi lieli un pieauguši bērni., Saišu nekādu, uzturam katrs pats nu jau sevi. Tā nu gan notiek - mēs izaugam. Mēs mācāmies, mums nekas cits nemaz neatliek. Mēs ceram un nemīlam. Esam skarbi, izmantojam viens otru un tā arī dzīves laikā ne reizi neesam pateikuši tos mīlam' vārdus. Bet tā ir ar tām dažām dīvainajām ģimenēm. Patiesībā nekad nebiju domājusi, ka to uztveršu tik viegli. Nu lietas parasti uztver viegli, ja tās nekādā veidā neskar nevienu no jūtu stīdzītēm. Man ir viegli.
Smieklīgs pirms pāris dienām bija omes jautājums ierodoties ciemos - "Un kur tad vīrieši?" Mēs visas kā viena nosmējāmies. Un viņa, ko viņa - "Pareizi ir!". Nu ōmes, viņas jau vienmēr visu labāk zina. Tāpat otra man pirms pāris dienām teica, ka pirmā mīlestība reti, kad izdodas pa īstam. Viss normāli. Manā tačkā sāk pildīties derīgi izrakteņi, ar kuriem varu rotāties kā Persijas prinča šķirtā sieva. Vienīgais - es nejūtos kā šķirtā sieva,jūtos kā lēdija ar lielu mantojumu. Protams, aktuāls ir jautājums par to, vai es maz vispār pieķeros, vai tikai radu ilūziju gūzmu par to.
Man bijis diezgan laika, lai sparastu ieguvumus, zaudējumus, darbs ar sevi arī veikts un es atļaušos teikt, ka esmu uz strīpas. Vairs lietas necenšos analizēt līdz kaulam. Esmu sākusi arī kavēt un plānotāju nepērku vēlaizvien apzināti, lai būtu iespēja norauties uz spontaņķikajām idejām.
Dzīvosim zaļi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru