_

Šorīt, kad nedaudz nostaļģisku sajūtu pārņemta riksīšiem soļoju transporta virzienā , atskārtu, ka sevis mānīšanas process nevedas uz priekšu tik labi kā cerēts. Bet lietas ne par to. Lai cik dīvaini, neparasti un visādi citādi arī nebūtu, mans transports atnāca burtiski manis saukts, sasēdos un šis atkal ir viens no piektā tramvaja stāstiem, kas vienmēr bijuši leģendāri, jo, lai cik absurdi tas tagad arī neizklausītos tam tramvajam ir tāds savs kontingents, (un , nē, šajā gadījumā ne tāds kā 15. trolejbusam vai 7. tramvajam). Šorīt ar savu zilo draugu kā vienmēr nosēdos un izpletos divu sēdeklīšu platumā, bez nekādiem smīniem, es to varu. Un, lai arī ceļš nebija garš , aizmugurē sēdošie vīri virpināja sarunas par sievietēm. Viss iespējams, ka tikai tad bija beidzies viņu vakars, rīts. Bet stāsts par to , ka viens no šiem abiem kungiem sūrojās, ka jaunības dienās esot palaidis garām to vienīgo īsto un , un, un sievieti garām. Un tagad viņam esot tik vien kā viņa sieviņa ar sliktu dzimumdzīvi, respektīvi tās praktisku neesamību.Šis atklātības moments, kas bija dzirdams visam tramvajam mani patīkami pārsteidza. Ne jau uzdrīkstēšanās dēļ, vairāk dēļ tās apzināšanās. Es vienmēr esmu augsti vērtējusi tos, kas klaji nebaidās atzīt, ka viņiem nav paveicies. Iluzionisti, kas savos jaunības stulbumos un vecumos saprecas, sabērnojas, top par "mēs" un pēc pāris vai nepāris gadiem atskārš, ka nav paspējuši paņemt visu, ko gribējuši, man vienmēr šķituši tādi "o, ātri gribu būt pieaudzis, nosist māju, iestādīt čūsku utt. utjp." Varētu saprast, ka es šeit kultivēju pēcnācēju neradīšanas sindromus un vēl visu ko. Bet patiesībā es tikai gribētu vairāk tos cilvēkus, kas liekot roku uz sirds, ceļa vai galvas man varētu pateikt, - jā, man ir izdevies.