Kuru es iznīcinu.
Vismaz attiecībā uz sevi.
Nekad neesmu kaunējusies runāt un pateikšu arī tagad, protams, man žēl un visādi citādi bija skumji, bet dzīve dzīvīte teciņiem dipina uz priekšu. Es velku aiz matiem sevi ārā , un bedre ir tur, atpakaļ, kur es vairs nekad neatgriezīšos. Vērtības, mums trūkst mūsu vērtības apzināšanās instinkta. Kas mums vēl trūkst? Pašcieņas, kura gan šoreiz ļoti ātri atgriežas. Es nekad neesmu rāpojusi un nekad to nedarīšu. Ir viena lieta, ar kuru vienmēr jābūt visam kārtībā - un tas ir brālis lepnums. Nāciet, rāpojiet ,Jūs, lai es varu triekt Jūs pie visiem velniem, lamāt krievu puišeļu mēlē, un teikt, ka Jūsu laiks ir beidzies, mans dārgais. Mans dārgais. Jūsu laiks. Esmu skarba pret sevi un apkārtējiem, neļaujos sevis žēlošanai, uzlieku tās seju, kurai viss vienalga un eju. Eju uz priekšu. Brīžiem skrienu, palūdzu, lai kāds pavelk ragutiņās. Bet es pārvietojos. Un tas ir labākais, ko varu darīt. Vēl es varu baudīt un priecāties, neļaut citiem iekāpt mūžīgā dzinēja modelī, neiestagnēties. Priecāties. Mīlēties. Bez sirdsapziņas pārmetumiem mainīt savu vārdu un aizbraukt uz Meksiku, pieliet mūli un moralizēt par tiem mēsliem, kas patiesībā ir dzīves sīkumiņi. Es varu visu. Es, protams, varu arī iekrist. Pēcāk lamāt sevi. Un atkal sākt pārvietoties. Es varu atgūt nokavēto un mēģināt piedot. Un kā tad bez tām bailēm, nebūtu viņu, mēs, iespējams, pašiznīcinātos. Bet te jau es atkal atkārtojos. Neviļus esmu kļuvusi priecīga. Par iespēju. Par iespēju, kuru gandrīz palaidu gar degunu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru