Šodien ir tāda no tiesas jokaina diena.

Visvisādā ziņā. Cilvēki it kā smaidīgi, it kā atviegloti, tajā pašā laikā mazliet saldsērīgi.

Iedzeram vīnu un , nu , ko es, es varu tikai pateikt, ka vēl nekas nav zaudēts. Bet cik stulbi, ne, paiet 25 gadi un čapuš - there is no more family. Diviem svešiem cilvēkiem ir divi lieli un pieauguši bērni., Saišu nekādu, uzturam katrs pats nu jau sevi. Tā nu gan notiek - mēs izaugam. Mēs mācāmies, mums nekas cits nemaz neatliek. Mēs ceram un nemīlam. Esam skarbi, izmantojam viens otru un tā arī dzīves laikā ne reizi neesam pateikuši tos mīlam' vārdus. Bet tā ir ar tām dažām dīvainajām ģimenēm. Patiesībā nekad nebiju domājusi, ka to uztveršu tik viegli. Nu lietas parasti uztver viegli, ja tās nekādā veidā neskar nevienu no jūtu stīdzītēm. Man ir viegli.

Smieklīgs pirms pāris dienām bija omes jautājums ierodoties ciemos - "Un kur tad vīrieši?" Mēs visas kā viena nosmējāmies. Un viņa, ko viņa - "Pareizi ir!". Nu ōmes, viņas jau vienmēr visu labāk zina. Tāpat otra man pirms pāris dienām teica, ka pirmā mīlestība reti, kad izdodas pa īstam. Viss normāli. Manā tačkā sāk pildīties derīgi izrakteņi, ar kuriem varu rotāties kā Persijas prinča šķirtā sieva. Vienīgais - es nejūtos kā šķirtā sieva,jūtos kā lēdija ar lielu mantojumu. Protams, aktuāls ir jautājums par to, vai es maz vispār pieķeros, vai tikai radu ilūziju gūzmu par to.

Man bijis diezgan laika, lai sparastu ieguvumus, zaudējumus, darbs ar sevi arī veikts un es atļaušos teikt, ka esmu uz strīpas. Vairs lietas necenšos analizēt līdz kaulam. Esmu sākusi arī kavēt un plānotāju nepērku vēlaizvien apzināti, lai būtu iespēja norauties uz spontaņķikajām idejām.

Dzīvosim zaļi.

Nevaru necitēt Līnu: "viņiem nekad nepietiek spēka mainīt savu dzīvi,tik eksistē viens otram truli blakus". Es to, laikam, atļaušos saukt par mūsdienu sērgu, noraustīt plecus par to, kāpēc tas tā, un cerēt, ka esmu imūna pret šādiem ērtuma faktoriem. Komforts ne vienmēr ir tas labākais veids uz kura pamata balstīt savu dzīvi. Bet , protams, ne man mācīt Jums dzīvot.

Un , ja palūkojamies no malas, tad tai lēdijai, kas man liek skatīties multenes, ir taisnība - ir simtiem cilvēku, kas nekad nepiedzīvo to, kas dots man. Nu un kas par to, ka komforta zona beigusies, jāmācās izdzīvot arī spiedīgos apstākļos, garīgi spiedīgos, lai nākotnē būtu pamats atskatīties un nedaudz pasmīnēt par šī visa triviālo dabu.

Vēl man vajadzētu iemācīties beigt gudri dirst par sūdiem, un ar lielāku kaislību pieiet mazajiem sīkumiem.

Nu, ko, ko?

Jāpārslēdzas nedaudz rāmākos apgriezienos. Grādīgi dzērieni problēmas nerisina, varbūt tikai nīkuļiem, kas nav gana spēcīgi, lai pacīnītos. Un pat tad, ja pirms pāris dienām runājām, ka mēs, dažas, nespējam samierināties ar zaudējumu un viss, kas mums nepieciešams ir uzvara, ar vienalga kādiem līdzekļiem, - es tagad šo visu pārvēršu par uzvaru, kas man būtu jāizcīna, un skaidrs ir viens, ka ceļā līdz tam pašam labumiņam gadās arī kkas melns un netīrs - bet tas tikai balansam. Jau otro svētdienu pamostos ar sajūtu, ka galva ir tikpat neskaidra kā trekterējot tos n-tos dzērienus, kas parāda, kas Tu esi.

Tagad topā ir tumša nagu laka! Čūskas gredzens un daudz laika sev. Domāt. Sadzirdēt un tad darīt. Neliels , bet patīkams satraukums par uzticēto, gandarījuma sajūta par paveikto un vēlme izņemt dokumentus no skolas. Jā, rauciet visi tagad pieri šausmās.

Tāpat mēs pirms pāris dienām runājām par to, kā īsti apkārtesošie cilvēki vidē mūs redz. Kā mēs redzam sevi. Izrādās tās ir divas pretējas nostājas. Tāpēc derētu ņemt vērā to, ko redz citi un sākt sadzīvot ar šo lielisko domu. Paķert sevi aiz kājām, sapurināt un vienkārši pieņemt domu, par to, cik patiesībā ģeniālas mēs esam. Un nekad, nevienam neļaut likt mums domāt citādāk!

Par tām sievietēm.

Ļaujamies atkārtotai sabradāšanai un tā tas veidojas kā tāds sava veida mūžīgais dzinējs.

Kuru es iznīcinu.

Vismaz attiecībā uz sevi.

Nekad neesmu kaunējusies runāt un pateikšu arī tagad, protams, man žēl un visādi citādi bija skumji, bet dzīve dzīvīte teciņiem dipina uz priekšu. Es velku aiz matiem sevi ārā , un bedre ir tur, atpakaļ, kur es vairs nekad neatgriezīšos. Vērtības, mums trūkst mūsu vērtības apzināšanās instinkta. Kas mums vēl trūkst? Pašcieņas, kura gan šoreiz ļoti ātri atgriežas. Es nekad neesmu rāpojusi un nekad to nedarīšu. Ir viena lieta, ar kuru vienmēr jābūt visam kārtībā - un tas ir brālis lepnums. Nāciet, rāpojiet ,Jūs, lai es varu triekt Jūs pie visiem velniem, lamāt krievu puišeļu mēlē, un teikt, ka Jūsu laiks ir beidzies, mans dārgais. Mans dārgais. Jūsu laiks. Esmu skarba pret sevi un apkārtējiem, neļaujos sevis žēlošanai, uzlieku tās seju, kurai viss vienalga un eju. Eju uz priekšu. Brīžiem skrienu, palūdzu, lai kāds pavelk ragutiņās. Bet es pārvietojos. Un tas ir labākais, ko varu darīt. Vēl es varu baudīt un priecāties, neļaut citiem iekāpt mūžīgā dzinēja modelī, neiestagnēties. Priecāties. Mīlēties. Bez sirdsapziņas pārmetumiem mainīt savu vārdu un aizbraukt uz Meksiku, pieliet mūli un moralizēt par tiem mēsliem, kas patiesībā ir dzīves sīkumiņi. Es varu visu. Es, protams, varu arī iekrist. Pēcāk lamāt sevi. Un atkal sākt pārvietoties. Es varu atgūt nokavēto un mēģināt piedot. Un kā tad bez tām bailēm, nebūtu viņu, mēs, iespējams, pašiznīcinātos. Bet te jau es atkal atkārtojos. Neviļus esmu kļuvusi priecīga. Par iespēju. Par iespēju, kuru gandrīz palaidu gar degunu.

Šorīt, kad nedaudz nostaļģisku sajūtu pārņemta riksīšiem soļoju transporta virzienā , atskārtu, ka sevis mānīšanas process nevedas uz priekšu tik labi kā cerēts. Bet lietas ne par to. Lai cik dīvaini, neparasti un visādi citādi arī nebūtu, mans transports atnāca burtiski manis saukts, sasēdos un šis atkal ir viens no piektā tramvaja stāstiem, kas vienmēr bijuši leģendāri, jo, lai cik absurdi tas tagad arī neizklausītos tam tramvajam ir tāds savs kontingents, (un , nē, šajā gadījumā ne tāds kā 15. trolejbusam vai 7. tramvajam). Šorīt ar savu zilo draugu kā vienmēr nosēdos un izpletos divu sēdeklīšu platumā, bez nekādiem smīniem, es to varu. Un, lai arī ceļš nebija garš , aizmugurē sēdošie vīri virpināja sarunas par sievietēm. Viss iespējams, ka tikai tad bija beidzies viņu vakars, rīts. Bet stāsts par to , ka viens no šiem abiem kungiem sūrojās, ka jaunības dienās esot palaidis garām to vienīgo īsto un , un, un sievieti garām. Un tagad viņam esot tik vien kā viņa sieviņa ar sliktu dzimumdzīvi, respektīvi tās praktisku neesamību.Šis atklātības moments, kas bija dzirdams visam tramvajam mani patīkami pārsteidza. Ne jau uzdrīkstēšanās dēļ, vairāk dēļ tās apzināšanās. Es vienmēr esmu augsti vērtējusi tos, kas klaji nebaidās atzīt, ka viņiem nav paveicies. Iluzionisti, kas savos jaunības stulbumos un vecumos saprecas, sabērnojas, top par "mēs" un pēc pāris vai nepāris gadiem atskārš, ka nav paspējuši paņemt visu, ko gribējuši, man vienmēr šķituši tādi "o, ātri gribu būt pieaudzis, nosist māju, iestādīt čūsku utt. utjp." Varētu saprast, ka es šeit kultivēju pēcnācēju neradīšanas sindromus un vēl visu ko. Bet patiesībā es tikai gribētu vairāk tos cilvēkus, kas liekot roku uz sirds, ceļa vai galvas man varētu pateikt, - jā, man ir izdevies.

Sveiki, dārgie draugi, radi un paziņas.

Kāds laiks būs pagājis, kopš manas pēdējās dalīšanās pārdomās.

Šoreiz šim visam nav nekāda īpaša iemesla, jo tādu, jāatzīst, ne vienmēr vajag.

Man varbūt gluži vienkārši vajag parakstīt, lai neaizmirstu kā tas īsti ir. Valodiņa, kā sacīt jāsaka jākopj! Vispār esmu pasākusi lietot daudz izsaukuma zīmes, kuras agrāk uzskatīju par stulbāko un nederīgāko pieturzīmi visā to klāstā un nesen sevi pieķēru pie domas, par to , vai tajā vietiņā tam komatam būs būt vai nebūt. [ek. literāti]

Kopumā, man iet jauki. Visi ļoti rūpējas. Es arī. Mācos audzināt savas domas raisīties pareizā virzienā. Lai arī labākais cilvēks, kurš varētu risināt problēmas ir aizdevies uz kaut kādu tur Dāniju un vēstulēs raksta, ka gaida manas kāzas, lai tajās varētu atrast arī kādu sev, jūtu viņas esamību arī nedaudz šeit. Precēties gan viņas dēļ, protams, netaisos.

Mani daudz mācījuši. Un izrādās, ka pat smīna vērtajām sarunām Ziepniekkalna peldbaseina saunā ir reizēm liela nozīme. (skatīt agrāk rakstīto) Biju starp citu ietestēt arī OSC peldbaseinu. Domāju, ka bez pavadoņiem/nēm vairs nebraukšu. Es te tagad nelielos, ka neslikti izskatos peldkostīmā, tur vienkārši iet dīvaini cilvēki.

Nesen , respektīvi, pirms pāris dienām ļoti izgāzos tramvajā. Tā kā manī jau pašlaik ir instinkts jeb kāre pēc vietas sabiedriskajā transportā(jā, jā, tas pats, kas tām superōmēm, kas pēkšņi no sakumpuša tantuka pārvēršas Lordā Voldemortā un tik dod vaļā) , tad nu es , protams, piepīkstināju savu zilo draugu un gāju sēdēt. Sanācies bija tā, ka bija nopirkusies kafija. Austiņās sāka skanēt dziesma, kas vienkārši neatbilda konkrētajam momentam, un tad nu es tur mēģinot izdabūt telefonu no jakas kabatas, nemanīju, ka otrā rokā stāvošā krūzīte sāk sašķiebties. Sašķiebties uz blakussēdošā elegantā darba ļauža(tie, kas uzvalkbiksēs un kažociņos) kāju pusi. Un jā, jā, viņa sieva, draudzene vai māte noteikti lamājās par to kafijas pleķi. Pirmajā brīdī, kad atskārtu nelaimi, ļōōōōti sabijos. Jo , nu , tā bija mana vaina, tur nav runas. Bet vīrs bija ļoti saprotošs, labi, kāds vēl vīrs, varēja būt ap 40, sacīt jāsaka, labākie gadi, es ar savu nto atvainošanos gandrīz zemē ielīdu. Bet viss nokārtojās, beigās pat pasmējāmies. Es pie sevis nopūtos, ka tā bija tikai kāja un tikai nieka bikses, nevis kādi jutīgāki orgāni, kurus pat dubultbiksiņas nepasargātu. Protams, viss nebeidzās tik lieliski kā romantiskās filmās, un , nē, mēs neiepazināmies, un neesam kopā.

Kas vēl tāds?

Secinājumi, daudz, daudz secinājumi. Kur tie bija tad, kad tos tik ļoti vajadzēja?

Arive!

Un, lai veicas!