Jā, saliekot punktiņus uz -i, sanāk tā, ka nekas lielos mērogos nav mainījies. Atskaitot vien faktu, ka neesmu vairs padsmitniece - un tas viennozīmīgi nozīmē to, ka man jāsāk sargāt sava vieta. Bet, ja godīgi, nebūšu oriģināla un teikšu kā visi - viens gads uz priekšu vai atpakaļ - manāmas izmaiņas neredzu. Varbūt mani sejas vaibsti beidzot ieguvuši mazliet saprātīgāka cilvēka izskatu, augums un svars gan - vēl tas pats. Par, ko , protams, nesūdzos. Ja jālūkojas uz tādiem nopietnākiem aspektiem, kā procesiem, kas saistīti ar domāšanu un citām jēlībām - tur gan pāris jaunievedumi. Esmu atradusi krietni patīkamāku prototipu pēc kura vadoties veidot lielu un to noteicošo galveno domu, to, ar kuru katru dienu , piemēram, tramvajā kāpt un mājās iet. Ir grūti turēties pie kā jauna un nepārbaudīta, bet tajā pašā laikā sajūta, ka beidzot jūties mazliet apgarots pats ar sevi arī nebeidz pārsteigt. Acīmredzot katram dzīvē pienāk laiks, kad parādās īstie cilvēki, kas domu vieš citādā gultnē, šoreiz daudz labākā. Bet, ja godīgi, tā doma neapgaro tik daudz, kā domas pavadīta darbība. Brīdī , kad esi sajuties augstāks pats par sevi, vari sākt domāt arī par pārējiem. Egoisma laikmets.
Un, ja runājam, piemēram, par tiem suņiem, kam spalva vienos ilgviļņos un acis vienmēr ir aizklātas ar apmatojumu - viņiem taču labi - viņi iet savu ceļu, īpaši neiedziļinoties uz to, ko nevajag, jo vējš taču papūš spalvu nost no acīm tieši tad, kad nepieciešams. Tāpat mašīnā braucot - pie Tevis paliek tikai un vienīgi īstie ceļa stabiņi. Un vēl vairāk - , ja kādam stabiņam izkāpjot jūties atvieglots, secini vienīgi to - , ka esi izdarījis pareizo izvēli.
Es te tā, gandrīz, kā caur mušu spārniņiem runāju. Lai vai kā - tas vairāk priekš manis pašas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru