Par piedzīvojumiem bibliotēkā.

Vienīgā , tuvākā piemājas bibliotēka, pēc lielās bibliotēku apvienošanas, ir palikusi "Iļģuciema bibliotēka". Jāteic manai sirdij skolas gados krietni tuvākas bija , piemēram, "Nordeķu bibliotēka" , vai skaistajā koka mājā ieaugusī "Mārtiņa bibliotēka" , bet "Economy is in toilet" dēļ tās abas tika slēgtas. Tā nu gadījumos, kad vajag kādu plašāk izplatītu literatūru, kas parasti atrodas tieši šādās krātuvēs, pēdējā laikā dodos uz pie mājām tuvāko. Līdz šodienai viss vairāk vai mazāk bija pieņemami, bibliotekāres visu laiku bija tīri saprātīgas, līdz , apmēram pirms , ja nemaldos pus gada, visas normālās pazuda kā mikrobi no Cif. Viņu vietā parādījās stuģenkas(tās kas no manas pašas fakultātes,jebšu - bibliotekārzinātnieces) un divas īgnākas, pēc vizuālajiem parametriem spriežot, ilggadīgākas bibliotekāres. Jaunajām visu piedodu, lai jau mācās, ar tām vecajām līdz šodiena saķeršanos nebija.

Te sākas ineteresantākā šī stāsta daļa, šodien priekšpusdienā iegriezos jau iepriekš bieži pieminētajā grāmatu krātuvē, lai paņemtu Kanta k-ga grāmatu, atnācu mājās, un tā kā atskārtu, ka šī maniem nodomiem tomēr neder, pēc apmēram 2-3 h devos atpakaļ, lai paņemtu citu - lietderīgu grāmatu. Noliku grāmatu ar kartiņu uz dūdiņu galda, un devos turpat aiz plaukta meklēt savu kārojumu, un dzirdu

Ilggadīgā " Klau, vai tad šitā jau šodien vienreiz nebija šodien?"

Stuģenka : " Bija, bija, rīta pusē, drošvien to, ko vajadzēja, izdarīja un nu atnesa atpakaļ"

Ilggadīgā " Nu gan, atradusies te staigātāja, grāmatu taču nevar vienā dienā izlasīt, a viņa aizgāja? "

Stuģenka : " Nē, laikam, nē".

(es šajā brīdī vāros dusmās turpat aiz plaukta). Lieki pieminēt, ka bija dzirdamas vēl šādas tādas replikas, par Kantu un mani.

Stāvēju pie plaukta un nu jau man bija vienalga kādas grāmatas esmu paņēmusi, jo tās bija nepieciešamas, lai rokās būtu ko saspiest. Neskaitīju nedz līdz 5 vai 10, taču, jāteic, ilgi domāju, vai "jaukajām" dāmām kaut ko piebilst vai tomēr partizāniski klusēt. Saņēmu dūšu un devos - viss notika nedaudz palēlināti, jo nespēju izlemt, būt latiņu gudrākai un klusēt, vai būt divus latiņus gudrākai un kaut ko pateikt.

Noliku grāmatas uz galda, gaidīju, kad mani apkalpos. Pēc jautājuma "Vai tas ir viss?" (mani apkalpoja stuģenka)

"Hmm, nē." "Nākamreiz , kad sadomāsiet aprunāt savus bibliotēkas apmeklētājus, dariet to mazliet klusāk, vai tad, kad viņi aizgājuši".

Lieki piebilst, ka abas palika Dior tumši sarkanā lūpu smiņķa krāsā. Bet stuģenka vēl spēja izspiest samākslotu smaidiņu.