_

Šodien tika atklāta vasarsezona mūsu ciemā. Atļaujos šo ciemu dēvēt par savu, jo tas ir mans. Paskaidrojumus nesniegšu. Ja katru gadu nespēju vien sagaidīt vasaru un dienas, ko aizvadīšu šajā Dieva pamestajā nostūrītī, tad šoreiz, t.i. šodien iegriežoties tur mani pārņēma ekstremāli dīvaina sajūta- nebija vairs nekādas sajūsmas, nē, nu nebija arī nepatīkami, tomēr tas nebija nedz tas, kas pagājušo vai aizpagājušo gad. Varbūt pie vainas mans nenormāli gigantiskais vecuma cipars. Padsmitnieki bieži vien jūsmo par lietām, par ko pieaugušāki cilvēki nejūsmo. (tas , protams, ir absolūts bullshits, jo katrs jūsmo, par, ko grib jūsmot) .

Nesen Kāds izbijis laika biedrs Twitterī veica ierakstu, par vēlmi būt tēta mazajai meitiņai vai kkas tamlīdzīgs. Varbūt šogad ir pazudis tas, nu tā vēlme būt tēta mazajai meitiņai, uz kuru bieži baras, jo mazā meitiņa ir diezgan (nu ne bieži) pa gaisiem sista, un tad uz mazo meitiņu rājas, bet nu tikai tāpēc, ka grib labu. Brīdī, kad ģimeni vairs nu ne gluži uzskati par lielāko atbalstu un pamatu savā dzīvē, laikam, jāapdomājas, kas tad aizvieto to. Apdomājos, sapratu, - nevar paļauties uz cilvēkiem, kuri nespēj saglabāt uzticību Tavās acīs, vislabāk paļauties pašam uz sevi, jo, nu , ai, pavisam lōģiski, sevī mēs viļamies reti. Vispār, ja tā pavisam godīgi, lai tam tiktu pāri man noteikti vajadzētu izrunāties ar kādu augsti kvalificētu psihologu, nu tādu, kas nevis ber pupas bēršanas pēc, bet, nu. Palasīju - sapratu - ak, varbūt izklausos pēc tādas, kas ģimeni tur zemā vērtē - nē , tā nav, tikai mēs, nu mēs jau n-tajās paaudzēs tiekam audzināti tā - paši kulties vienpersoniski pa sūdiem, ik pa laikam piečakarējot viens otru un tā. Es varbūt vienkārši nedomāju, tā, kā domā visi, bet viennozīmīgi nekaunos no tā.,

Bet gribēju jau vien pateikt to, ka šovasar vajadzētu vairāk tādus feinos pasēdējienus pie Zanes Klapkalnciemā. Mika arī Jūs gaida. \

bet, ja godīgi, kkad drīzumā uzcepšu rakstu , (kas , domājams , būs smieklīgs) par savu kursabiedru (dažreiz) aprobežoto domāšanu.