Sirreāla īstenība.

Esmu mājās no kārtējās retās reizes, kad satieku literātus(nezinātājiem jāmin fakts, ka zem vārda "literāti"slēpjas 2009. gada Āgenskalna Valsts ģimnāzijas 12.5 klases prominentākie pārstāvji) . Turpretī vārdu prominents manās acīs izpelnās domātspējīgie. Tā un tā mēs pasēdējām Līnas mājīgajā dzīvoklī, aizdevāmies Vecrīgas virzienā(jāpiemetina, ka mēs neesam nedz pārākie "klaberi" nedz arī arsitokrātiskie "Gūtenberga" piesēdētāji. Esam pavisam normāli jaunieši, kam laika gaitā pāris vietas kļuvušas sirdij tuvākas. Tā nu pēc šīs vietas apmeklējuma, nejaušā kārtā nonācām kādā Puškina ielas dzīvoklī. Ziniet, teikšu godīgi, mani vēl joprojām pārņem sajūta, ka tas varēja būt sapnis, to gan atspēko fakts, ka mēs visi redzējām vienādu sapni. Ieejot šajā miteklī elpceļos iesitās stipra, dažāda veida pīpējamo smaķele. Krāsu burciņas, zīmējumi, neskaidrā rokrakstā darināti uzraksti, kā, piemēram, "'Čau mīļā " u.c. Pirmos cilvēkus sastapu mazā , zilu dūmu tītā virtuvītē. Sejā iesitās kāds no mūslaiku zināmiem dzejas virpinātājiem ,aktīvi darbojoties ar mutes ermoņikām, radot sirreālas sajūtas. Turpat jaunēklis ar lielizmēra JVC kameru, kas visu to drosmīgi cenšas iemūžināt. Tad stūrī meitene un vēl pāris jaunēkjļi, kas ne ar ko citu kā nopīpētu seju manā atmiņā nepalika. Tad, kad virtuvē kļuva par sīvu no visu šo izstrādājumu smakām, mēs, četri drosmīgi cilvēki - devāmies tālāk. Grīda, cigarešu paciņas, krāsu tūbiņas, guļoši cilvēki uz savazātiem matračiem , smiltis un citas drazas. Turpat arī uzraksts "Čau mīļā". Uz vienas no istabas sienām gozējas lauva, turpat atkal krāsu tūbiņas, pūķis, dinozaurs, tik daudz, klāt vēl neizpakotas DVD filmu kastītes ar "Love actually" un "The Beatles" diski. Līna sāk improvizōriski vērpināt vārdus dziesmā. Viņai, ziniet, laikam, tas improvizātōra talants tāds iedzimts. Piemirsu pateikt, ka pa vidu ir pilns ar dažāda izmēra, lieluma un tīrības traukiem. Man tā ir jauna pasaule un sākotnēji es skatos kā mazs bērns uz ko tādu, kā, piemēram, rotaļlietu veikala augstākā plauktā stāvošo dārgāko lelli. Ja godīgi rotaļlietu veikalos vecāki mani neveda, vairāk es draudzējos ar papīru locīšanu un citādām izdarībām. Jā , un es skatos. Šis skatu punkts zūd, brīdī, kad apjaut patieso šī mitekļa realitāti. Tas nav tas, ar ko es saprotu bohēmas būtību.

Piemirsu pateikt, ka vienā no istabām mitinās mana pamatskolas (arī no tās pašas ģimnāzijas) klases biedrene, drīzāk izbijusi draudzene, cilvēks, kas manī radīja iespaidu, ka ar savu lielo muti un gudro galvu tālu tiks. Bet, re, viņa guļ uz novazāta matrača, tirgo zaļo, un tālāk nav tikusi. Atceros vien to, ka tad, tajos ziedu laikos, kad mācījāmies lietot pieturzīmes, viņa bija ieminējusies par tādu dzīvesveidu, par to dzejnieku un citām parādībām. Nekad tam, ja godīgi, nenoticēju, līdz brīdim, kad vienu dienu no citiem , līdzīgiem bohēmotājiem, saņēmu vēstuli " O, Zināji, Krista uzmetusi visu un aizbraukusi "tripā" pa pasauli". O, jā, padomāju, nu forši, tālu tikusi. Nē, nedomājiet, ka es cilvēkus pēc tik triviāliem kritērijiem vērtēju. Vienkārši, vakardiena man lika saprast, ka man ir labi, tur, kur es esmu. Es nezinu, kāds ceļa vējš piemeklēs šos ļautiņus, varbūt esmu kļuvusi necilvēcīgi aristokrātiska, ar savām domām ( drīzāk vecāku padomju stilā ieborēto domāšanu, ka - augstākā izglītība, ģimene, labi atmaksāts darbs - tas ir dzīves ideāls) , par tām mācībām es piekritīšu, par ģimeni - nē, tas gan cits, krietni garāks stāsts), tomēr, es nezinu, kam ar vienu mazu cilvēku ir jānotiek, lai viņš izvēlētos dienas vadīt šādi. Varbūt vienkārši mans priekšstats par bohēmu ir citāds, par mākslinieku pasauli, par ...(nē, es nedomāju, ka visi mākslinieki , ir tādi, balti jēri zaļā zālē, bet nu noteikti arī ne šādi) . Lai vai kā - es tiem cilvēkiem - patiesībā, es , laikam, viņiem novēlu atrast sevi, savu vietu, jo šis viss man radīja iespaidu, ka tā ir kā tāda starpfāze, jaunības maksimālisms, ceļš no jēgas bezjēdzībā.

Šorīt, kad improvizētāja mūs meta ārā no sava dzīvokļa, izvēlējos no Meža ielas rajona tipināt mājās pa netīro Iļģuciema gatvi - veco labo Daugavgrīveni, bija silti, pavasaris, tur kaut kur bija arī kompanjone, ar ko risinājām sarunas līdz pašam Iļģuciemam. ...

...Tikai katru reizi tramvaja pieturā sastopot šo vārdu virpinātāju es nodomāšu, ko , pie velna, tas cilvēks tur bija pazaudējis. ? Varbūt to sauc par radošuma meklējumiem. Varbūt par degradāciju ieilgušā laika periodā, kurai, iespējams, nav pavasara sniegpulkstenīšu smaržas. Jo viņi jau arī nesmaržo.

p.s. Šodien redzēju pirmos. Ja visus iepriekšējos gadus biju pirmo ieraudzīto noplūkusi un nesusi mājiniekiem atrādīt, šodien diezgan nevīžīgi pagāju garām. Mums savi sniega pulksteņi.