Nevarētu teikt, ka pēdējā laikā peldamies piena vannās. Arī parastā Rīgas Ūdens karstajās pilnajās sen nav būts. Vispār vairs nepeldamies. Aprobežojamies ar dušu un kādu spēcīga aromāta izdalošu ziepju blāķīti. Praktiski arī nesūdzamies. Praktiski. Teorijā viss noris citādi. Teorijā mēs peldam piena vannās, naivi ceram, ka visi saņem pēc nopelniem un atzīstamies sev klusībā mīlestībā, jo esam pārāk egpatmīlīgi, lai to teiktu kādam citam.

Tur, pa vidu tam seriālam ir arī tāda meitene, Rozalinda, protams.

Viņas biogrāfija kopumā ir tāda pati kā citiem dzīvniekiem. Tā sākās ar dabisku piedzimšanu, turpinās ar dabiskām izmaiņām un beidzas ar dabisku nāvi. Viņa ir piesaistīta konkrētai vietai telpā un laikā. Viņa pārdzīvo milzum daudz dabisku izmaiņu. Tas, būtībā, arī viss.

Bet, tajā pašā laikā viņu no dzīvnieka šķir kaut kas daudz mistiskāks, kas tāds, kas pavisam nejauši pisliets mirstīgam parastam dzīvniekam. Viņa, protams, grib tikt no tā vaļā. Padzīvot rāmi tikai ar fiziskā ķermeņa iespējām.

"Sveiki draugi! Tā kā man tik ļoti bija nepieciešamība izrauties, tad es Jūs pametu uz kādu nenosakāmu laiku, taču ne tāpēc, ka man Rīgā nepatiktu. Visiem maniem darba devējiem - es aizeju. Un man diezgan vienalga par sekām un problēmām, kas Jums radīsies. Skola - es paņemu akadēmisko, zinu, Tu man piedosi."

tā būtu ziņa, ko es gribētu iekļaut 140 zīmēs un bez paskaidrojumiem pazust. Jā, gribētu.

Kur tad mums ir tā robeža?

Pēdējā laikā, kopš man ir tik daudz laika, sanāk vairāk dzirdēt par cilvēku īpatnībām, ne tikai dzirdēt, arī sajust klātienē. Un es teikšu - latvieši, Jūs neprotat vadīt savas dzīves skaisti. Bet es viennozīmīgi ticu, ja Jūs vairāk ieklausītos sevī nevis citos, kas sakām , sludina dzīves patiesības, tad, varbūt tad Jūs vairs necenstos darīt sev pāŗi un daļēji no raudāšanas stūrī gūt baudu. Es saprotu, ir grūti darīt tā, lai veiktos.Ir grūti pateikt cilvēkiem nē, ir grūti sagraut gadiem ilgi auklētas migas, bet ticiet man, vēl grūtāk to būs izdarīt vēl pēc gadiem, kad tas viss būs iesakņojies par krietnu pēdu dziļāk.

Šķirieties, ja Jums tā tīk,plānojiet, centieties, dariet tikai to, kas Jums sagādā prieku, dariet lietas, kas atbrīvo. Un , pats galvenais - nebaidieties, nebaidieties, ko par to teiks Jūsu sievas tēvs vai brālis. Vai tas ir viņu, vai Jūsu prieks? Lai arī bailes ir viens no galvenajiem pašmotivatoriem, lai neiznīcinātos - nebaidieties! Ejiet uz augstiem mērķiem, jo tieši tādus sasniegt Jūs esat pelnījuši. Ar zemāko sāk tie, kuri minstinās par pārliecību sevī. Ej un saki, ka Tu vari un tad dari. Un es nesaku, ka vienmēr izdodas, nē. Bet viens ir sēdēt rokas klēpī salikušam un sūdzēties, otrs ir darīt. Atļauties to ekstru un sapurināt sevi ir pats labākais, ko vari paveikt. Un, ja man kāds teiktu, ka es tagad esmu labākajā fāzē, kādā jebkad esmu bijusi - es viņam desmitiem reižu pamātu ar galvu, jo tieši tā arī ir. Un vēl, kas - nekad netastājiet savu dzīvi kāda cita rokās. Nekad. Cilvēks ir tik nenosakāms dzīvs materiāls, cik nenosakāms viens dzīvs materiāls var būt.

Un pēdīgais - atcerieties, ka mēs šeit esam tikai, lai niekotos, un neļaujiet nevienam Jums iestāstīt ko citu!

Vispār - godīgi - esmu atpakaļ tur, kur biju pirms kādiem diviem gadiem.. Es negribu nevienu uz sava maigā , staltā kakliņa. Nevajag vienkārši. Man ir atnācis atpakaļ vecais režīms tikai, ja tagad mērītu tā kvalitāti, rādītāji mums teiktu, ka ir izaugsme, ir, ir! Un tagad es labi pavadu laiku. vienkārši. Izmantoju iespējas. Ļauju sevi iepriecināt. Bet papēžus vilkt gan vēl netaisos! Lai gan pavasarim pasūtītas trakākās kurpes , kādas jebkad bijušas salīdzinoši miermīlīgās Zanes Vītolas apavu skapī.

cenšos nodabūt to spilvenu no savas sejas, kas neļauj elpot. Nē, visādi citādi, bez tās elpošanas jūtos pa pirmo. Līdz šim vēljoprojām neesmu nopirkusi plānotāju. Tā teikt - audzinu raksturu, vairs neplānoju. Vecā Zane šajā brīdī klepotu un ārdītos, kā, kā? Nav viss izplānots??? Jaunā Zane, vai vienkārši nedaudz citādā, saka - nu, aiziet, jo mazāk saplānots, jo vairāk labu lietu, ko paveikt parādās.

Man ir tik daudz laika sev, nekas nav jāgaida, ne uz vienu nav jāgaida, ja vien Jūs zinātu!. Kaļu Liela mēroga plānus tālākai nākotnei. Kā Līna teiktu - Princešplānus arī kaļu, atkal esmu sākusi intensīvāk strādāt ar savām aprisēm utt. Vasara taču tepat klāt, un tad tās pludmales ballītes un citas lietas, kur kājām un sēdenim jābūt formā!

Nesen viens jauks vīrs teica, ka mana seja variējot no 20 - 27 . Esmu iemācījusies kontrolēt savus vaibstus un īstajos brīžos uzlikt tam brīdim piemērotākos, ziniet, ja!

Varbūt arī esmu kļuvusi nedaudz [...] un neskrienu skandināt sevi zem dziļdomīgā literāta vārda, jo tā gluži vienkārši dzīve rožainākās krāsās rādās. Ak, jā, un tie principi, tie gan nekur nepazūd. Reizēm ielieku viņus kabatā , lai pasēž tur un nekrīt uz nerviem.

Šodien ir tāda no tiesas jokaina diena.

Visvisādā ziņā. Cilvēki it kā smaidīgi, it kā atviegloti, tajā pašā laikā mazliet saldsērīgi.

Iedzeram vīnu un , nu , ko es, es varu tikai pateikt, ka vēl nekas nav zaudēts. Bet cik stulbi, ne, paiet 25 gadi un čapuš - there is no more family. Diviem svešiem cilvēkiem ir divi lieli un pieauguši bērni., Saišu nekādu, uzturam katrs pats nu jau sevi. Tā nu gan notiek - mēs izaugam. Mēs mācāmies, mums nekas cits nemaz neatliek. Mēs ceram un nemīlam. Esam skarbi, izmantojam viens otru un tā arī dzīves laikā ne reizi neesam pateikuši tos mīlam' vārdus. Bet tā ir ar tām dažām dīvainajām ģimenēm. Patiesībā nekad nebiju domājusi, ka to uztveršu tik viegli. Nu lietas parasti uztver viegli, ja tās nekādā veidā neskar nevienu no jūtu stīdzītēm. Man ir viegli.

Smieklīgs pirms pāris dienām bija omes jautājums ierodoties ciemos - "Un kur tad vīrieši?" Mēs visas kā viena nosmējāmies. Un viņa, ko viņa - "Pareizi ir!". Nu ōmes, viņas jau vienmēr visu labāk zina. Tāpat otra man pirms pāris dienām teica, ka pirmā mīlestība reti, kad izdodas pa īstam. Viss normāli. Manā tačkā sāk pildīties derīgi izrakteņi, ar kuriem varu rotāties kā Persijas prinča šķirtā sieva. Vienīgais - es nejūtos kā šķirtā sieva,jūtos kā lēdija ar lielu mantojumu. Protams, aktuāls ir jautājums par to, vai es maz vispār pieķeros, vai tikai radu ilūziju gūzmu par to.

Man bijis diezgan laika, lai sparastu ieguvumus, zaudējumus, darbs ar sevi arī veikts un es atļaušos teikt, ka esmu uz strīpas. Vairs lietas necenšos analizēt līdz kaulam. Esmu sākusi arī kavēt un plānotāju nepērku vēlaizvien apzināti, lai būtu iespēja norauties uz spontaņķikajām idejām.

Dzīvosim zaļi.

Nevaru necitēt Līnu: "viņiem nekad nepietiek spēka mainīt savu dzīvi,tik eksistē viens otram truli blakus". Es to, laikam, atļaušos saukt par mūsdienu sērgu, noraustīt plecus par to, kāpēc tas tā, un cerēt, ka esmu imūna pret šādiem ērtuma faktoriem. Komforts ne vienmēr ir tas labākais veids uz kura pamata balstīt savu dzīvi. Bet , protams, ne man mācīt Jums dzīvot.

Un , ja palūkojamies no malas, tad tai lēdijai, kas man liek skatīties multenes, ir taisnība - ir simtiem cilvēku, kas nekad nepiedzīvo to, kas dots man. Nu un kas par to, ka komforta zona beigusies, jāmācās izdzīvot arī spiedīgos apstākļos, garīgi spiedīgos, lai nākotnē būtu pamats atskatīties un nedaudz pasmīnēt par šī visa triviālo dabu.

Vēl man vajadzētu iemācīties beigt gudri dirst par sūdiem, un ar lielāku kaislību pieiet mazajiem sīkumiem.