Par piedzīvojumiem bibliotēkā.

Vienīgā , tuvākā piemājas bibliotēka, pēc lielās bibliotēku apvienošanas, ir palikusi "Iļģuciema bibliotēka". Jāteic manai sirdij skolas gados krietni tuvākas bija , piemēram, "Nordeķu bibliotēka" , vai skaistajā koka mājā ieaugusī "Mārtiņa bibliotēka" , bet "Economy is in toilet" dēļ tās abas tika slēgtas. Tā nu gadījumos, kad vajag kādu plašāk izplatītu literatūru, kas parasti atrodas tieši šādās krātuvēs, pēdējā laikā dodos uz pie mājām tuvāko. Līdz šodienai viss vairāk vai mazāk bija pieņemami, bibliotekāres visu laiku bija tīri saprātīgas, līdz , apmēram pirms , ja nemaldos pus gada, visas normālās pazuda kā mikrobi no Cif. Viņu vietā parādījās stuģenkas(tās kas no manas pašas fakultātes,jebšu - bibliotekārzinātnieces) un divas īgnākas, pēc vizuālajiem parametriem spriežot, ilggadīgākas bibliotekāres. Jaunajām visu piedodu, lai jau mācās, ar tām vecajām līdz šodiena saķeršanos nebija.

Te sākas ineteresantākā šī stāsta daļa, šodien priekšpusdienā iegriezos jau iepriekš bieži pieminētajā grāmatu krātuvē, lai paņemtu Kanta k-ga grāmatu, atnācu mājās, un tā kā atskārtu, ka šī maniem nodomiem tomēr neder, pēc apmēram 2-3 h devos atpakaļ, lai paņemtu citu - lietderīgu grāmatu. Noliku grāmatu ar kartiņu uz dūdiņu galda, un devos turpat aiz plaukta meklēt savu kārojumu, un dzirdu

Ilggadīgā " Klau, vai tad šitā jau šodien vienreiz nebija šodien?"

Stuģenka : " Bija, bija, rīta pusē, drošvien to, ko vajadzēja, izdarīja un nu atnesa atpakaļ"

Ilggadīgā " Nu gan, atradusies te staigātāja, grāmatu taču nevar vienā dienā izlasīt, a viņa aizgāja? "

Stuģenka : " Nē, laikam, nē".

(es šajā brīdī vāros dusmās turpat aiz plaukta). Lieki pieminēt, ka bija dzirdamas vēl šādas tādas replikas, par Kantu un mani.

Stāvēju pie plaukta un nu jau man bija vienalga kādas grāmatas esmu paņēmusi, jo tās bija nepieciešamas, lai rokās būtu ko saspiest. Neskaitīju nedz līdz 5 vai 10, taču, jāteic, ilgi domāju, vai "jaukajām" dāmām kaut ko piebilst vai tomēr partizāniski klusēt. Saņēmu dūšu un devos - viss notika nedaudz palēlināti, jo nespēju izlemt, būt latiņu gudrākai un klusēt, vai būt divus latiņus gudrākai un kaut ko pateikt.

Noliku grāmatas uz galda, gaidīju, kad mani apkalpos. Pēc jautājuma "Vai tas ir viss?" (mani apkalpoja stuģenka)

"Hmm, nē." "Nākamreiz , kad sadomāsiet aprunāt savus bibliotēkas apmeklētājus, dariet to mazliet klusāk, vai tad, kad viņi aizgājuši".

Lieki piebilst, ka abas palika Dior tumši sarkanā lūpu smiņķa krāsā. Bet stuģenka vēl spēja izspiest samākslotu smaidiņu.

Šodien tika atklāta vasarsezona mūsu ciemā. Atļaujos šo ciemu dēvēt par savu, jo tas ir mans. Paskaidrojumus nesniegšu. Ja katru gadu nespēju vien sagaidīt vasaru un dienas, ko aizvadīšu šajā Dieva pamestajā nostūrītī, tad šoreiz, t.i. šodien iegriežoties tur mani pārņēma ekstremāli dīvaina sajūta- nebija vairs nekādas sajūsmas, nē, nu nebija arī nepatīkami, tomēr tas nebija nedz tas, kas pagājušo vai aizpagājušo gad. Varbūt pie vainas mans nenormāli gigantiskais vecuma cipars. Padsmitnieki bieži vien jūsmo par lietām, par ko pieaugušāki cilvēki nejūsmo. (tas , protams, ir absolūts bullshits, jo katrs jūsmo, par, ko grib jūsmot) .

Nesen Kāds izbijis laika biedrs Twitterī veica ierakstu, par vēlmi būt tēta mazajai meitiņai vai kkas tamlīdzīgs. Varbūt šogad ir pazudis tas, nu tā vēlme būt tēta mazajai meitiņai, uz kuru bieži baras, jo mazā meitiņa ir diezgan (nu ne bieži) pa gaisiem sista, un tad uz mazo meitiņu rājas, bet nu tikai tāpēc, ka grib labu. Brīdī, kad ģimeni vairs nu ne gluži uzskati par lielāko atbalstu un pamatu savā dzīvē, laikam, jāapdomājas, kas tad aizvieto to. Apdomājos, sapratu, - nevar paļauties uz cilvēkiem, kuri nespēj saglabāt uzticību Tavās acīs, vislabāk paļauties pašam uz sevi, jo, nu , ai, pavisam lōģiski, sevī mēs viļamies reti. Vispār, ja tā pavisam godīgi, lai tam tiktu pāri man noteikti vajadzētu izrunāties ar kādu augsti kvalificētu psihologu, nu tādu, kas nevis ber pupas bēršanas pēc, bet, nu. Palasīju - sapratu - ak, varbūt izklausos pēc tādas, kas ģimeni tur zemā vērtē - nē , tā nav, tikai mēs, nu mēs jau n-tajās paaudzēs tiekam audzināti tā - paši kulties vienpersoniski pa sūdiem, ik pa laikam piečakarējot viens otru un tā. Es varbūt vienkārši nedomāju, tā, kā domā visi, bet viennozīmīgi nekaunos no tā.,

Bet gribēju jau vien pateikt to, ka šovasar vajadzētu vairāk tādus feinos pasēdējienus pie Zanes Klapkalnciemā. Mika arī Jūs gaida. \

bet, ja godīgi, kkad drīzumā uzcepšu rakstu , (kas , domājams , būs smieklīgs) par savu kursabiedru (dažreiz) aprobežoto domāšanu.

Saliekot punktiņus uz i.

Jā, saliekot punktiņus uz -i, sanāk tā, ka nekas lielos mērogos nav mainījies. Atskaitot vien faktu, ka neesmu vairs padsmitniece - un tas viennozīmīgi nozīmē to, ka man jāsāk sargāt sava vieta. Bet, ja godīgi, nebūšu oriģināla un teikšu kā visi - viens gads uz priekšu vai atpakaļ - manāmas izmaiņas neredzu. Varbūt mani sejas vaibsti beidzot ieguvuši mazliet saprātīgāka cilvēka izskatu, augums un svars gan - vēl tas pats. Par, ko , protams, nesūdzos. Ja jālūkojas uz tādiem nopietnākiem aspektiem, kā procesiem, kas saistīti ar domāšanu un citām jēlībām - tur gan pāris jaunievedumi. Esmu atradusi krietni patīkamāku prototipu pēc kura vadoties veidot lielu un to noteicošo galveno domu, to, ar kuru katru dienu , piemēram, tramvajā kāpt un mājās iet. Ir grūti turēties pie kā jauna un nepārbaudīta, bet tajā pašā laikā sajūta, ka beidzot jūties mazliet apgarots pats ar sevi arī nebeidz pārsteigt. Acīmredzot katram dzīvē pienāk laiks, kad parādās īstie cilvēki, kas domu vieš citādā gultnē, šoreiz daudz labākā. Bet, ja godīgi, tā doma neapgaro tik daudz, kā domas pavadīta darbība. Brīdī , kad esi sajuties augstāks pats par sevi, vari sākt domāt arī par pārējiem. Egoisma laikmets.

Un, ja runājam, piemēram, par tiem suņiem, kam spalva vienos ilgviļņos un acis vienmēr ir aizklātas ar apmatojumu - viņiem taču labi - viņi iet savu ceļu, īpaši neiedziļinoties uz to, ko nevajag, jo vējš taču papūš spalvu nost no acīm tieši tad, kad nepieciešams. Tāpat mašīnā braucot - pie Tevis paliek tikai un vienīgi īstie ceļa stabiņi. Un vēl vairāk - , ja kādam stabiņam izkāpjot jūties atvieglots, secini vienīgi to - , ka esi izdarījis pareizo izvēli.

Es te tā, gandrīz, kā caur mušu spārniņiem runāju. Lai vai kā - tas vairāk priekš manis pašas.