Sirreāla īstenība.

Esmu mājās no kārtējās retās reizes, kad satieku literātus(nezinātājiem jāmin fakts, ka zem vārda "literāti"slēpjas 2009. gada Āgenskalna Valsts ģimnāzijas 12.5 klases prominentākie pārstāvji) . Turpretī vārdu prominents manās acīs izpelnās domātspējīgie. Tā un tā mēs pasēdējām Līnas mājīgajā dzīvoklī, aizdevāmies Vecrīgas virzienā(jāpiemetina, ka mēs neesam nedz pārākie "klaberi" nedz arī arsitokrātiskie "Gūtenberga" piesēdētāji. Esam pavisam normāli jaunieši, kam laika gaitā pāris vietas kļuvušas sirdij tuvākas. Tā nu pēc šīs vietas apmeklējuma, nejaušā kārtā nonācām kādā Puškina ielas dzīvoklī. Ziniet, teikšu godīgi, mani vēl joprojām pārņem sajūta, ka tas varēja būt sapnis, to gan atspēko fakts, ka mēs visi redzējām vienādu sapni. Ieejot šajā miteklī elpceļos iesitās stipra, dažāda veida pīpējamo smaķele. Krāsu burciņas, zīmējumi, neskaidrā rokrakstā darināti uzraksti, kā, piemēram, "'Čau mīļā " u.c. Pirmos cilvēkus sastapu mazā , zilu dūmu tītā virtuvītē. Sejā iesitās kāds no mūslaiku zināmiem dzejas virpinātājiem ,aktīvi darbojoties ar mutes ermoņikām, radot sirreālas sajūtas. Turpat jaunēklis ar lielizmēra JVC kameru, kas visu to drosmīgi cenšas iemūžināt. Tad stūrī meitene un vēl pāris jaunēkjļi, kas ne ar ko citu kā nopīpētu seju manā atmiņā nepalika. Tad, kad virtuvē kļuva par sīvu no visu šo izstrādājumu smakām, mēs, četri drosmīgi cilvēki - devāmies tālāk. Grīda, cigarešu paciņas, krāsu tūbiņas, guļoši cilvēki uz savazātiem matračiem , smiltis un citas drazas. Turpat arī uzraksts "Čau mīļā". Uz vienas no istabas sienām gozējas lauva, turpat atkal krāsu tūbiņas, pūķis, dinozaurs, tik daudz, klāt vēl neizpakotas DVD filmu kastītes ar "Love actually" un "The Beatles" diski. Līna sāk improvizōriski vērpināt vārdus dziesmā. Viņai, ziniet, laikam, tas improvizātōra talants tāds iedzimts. Piemirsu pateikt, ka pa vidu ir pilns ar dažāda izmēra, lieluma un tīrības traukiem. Man tā ir jauna pasaule un sākotnēji es skatos kā mazs bērns uz ko tādu, kā, piemēram, rotaļlietu veikala augstākā plauktā stāvošo dārgāko lelli. Ja godīgi rotaļlietu veikalos vecāki mani neveda, vairāk es draudzējos ar papīru locīšanu un citādām izdarībām. Jā , un es skatos. Šis skatu punkts zūd, brīdī, kad apjaut patieso šī mitekļa realitāti. Tas nav tas, ar ko es saprotu bohēmas būtību.

Piemirsu pateikt, ka vienā no istabām mitinās mana pamatskolas (arī no tās pašas ģimnāzijas) klases biedrene, drīzāk izbijusi draudzene, cilvēks, kas manī radīja iespaidu, ka ar savu lielo muti un gudro galvu tālu tiks. Bet, re, viņa guļ uz novazāta matrača, tirgo zaļo, un tālāk nav tikusi. Atceros vien to, ka tad, tajos ziedu laikos, kad mācījāmies lietot pieturzīmes, viņa bija ieminējusies par tādu dzīvesveidu, par to dzejnieku un citām parādībām. Nekad tam, ja godīgi, nenoticēju, līdz brīdim, kad vienu dienu no citiem , līdzīgiem bohēmotājiem, saņēmu vēstuli " O, Zināji, Krista uzmetusi visu un aizbraukusi "tripā" pa pasauli". O, jā, padomāju, nu forši, tālu tikusi. Nē, nedomājiet, ka es cilvēkus pēc tik triviāliem kritērijiem vērtēju. Vienkārši, vakardiena man lika saprast, ka man ir labi, tur, kur es esmu. Es nezinu, kāds ceļa vējš piemeklēs šos ļautiņus, varbūt esmu kļuvusi necilvēcīgi aristokrātiska, ar savām domām ( drīzāk vecāku padomju stilā ieborēto domāšanu, ka - augstākā izglītība, ģimene, labi atmaksāts darbs - tas ir dzīves ideāls) , par tām mācībām es piekritīšu, par ģimeni - nē, tas gan cits, krietni garāks stāsts), tomēr, es nezinu, kam ar vienu mazu cilvēku ir jānotiek, lai viņš izvēlētos dienas vadīt šādi. Varbūt vienkārši mans priekšstats par bohēmu ir citāds, par mākslinieku pasauli, par ...(nē, es nedomāju, ka visi mākslinieki , ir tādi, balti jēri zaļā zālē, bet nu noteikti arī ne šādi) . Lai vai kā - es tiem cilvēkiem - patiesībā, es , laikam, viņiem novēlu atrast sevi, savu vietu, jo šis viss man radīja iespaidu, ka tā ir kā tāda starpfāze, jaunības maksimālisms, ceļš no jēgas bezjēdzībā.

Šorīt, kad improvizētāja mūs meta ārā no sava dzīvokļa, izvēlējos no Meža ielas rajona tipināt mājās pa netīro Iļģuciema gatvi - veco labo Daugavgrīveni, bija silti, pavasaris, tur kaut kur bija arī kompanjone, ar ko risinājām sarunas līdz pašam Iļģuciemam. ...

...Tikai katru reizi tramvaja pieturā sastopot šo vārdu virpinātāju es nodomāšu, ko , pie velna, tas cilvēks tur bija pazaudējis. ? Varbūt to sauc par radošuma meklējumiem. Varbūt par degradāciju ieilgušā laika periodā, kurai, iespējams, nav pavasara sniegpulkstenīšu smaržas. Jo viņi jau arī nesmaržo.

p.s. Šodien redzēju pirmos. Ja visus iepriekšējos gadus biju pirmo ieraudzīto noplūkusi un nesusi mājiniekiem atrādīt, šodien diezgan nevīžīgi pagāju garām. Mums savi sniega pulksteņi.

Vai Jūs man noticētu, ja es teiktu, ka "gaidas" ir ļoti sarežģīti skaidrojams termins/jēdziens.

Jāsāk jau visdrīzāk ar to, ka neesmu droša vai zināms par kādām "gaidām" es plānoju turpmākās , apmēram 10-15 minūtes gudri vārsmot. Šoreiz par tām "gaidām", kas vistiešākajā veidā saistītas ar apkārtējiem., kuras, šķietami, uzliekam paši sev. Nē, ne jau visi,bet domāju, ka arī dzan ne maz.

"Gaidas", šķiet, jau pavisam vienkārši, tas ir tad, kad kāds no Tevis kaut ko sagaida, ja jārunā par saistību ar sabiedrību, tad apkārtējo gaidas par to, kādam Tev vajadzētu būt, vai kādu Tevi iedomā vairums. Viss kārtībā ar tiem, kam tas nesagādā ne mazākās problēmas, no sērijas " lai jau viņi gaida, es turpinu un esmu būt es pats". Problēmas rodas tad, ka "gaida", "bļemba" vai vienalga kā to vēl terminēt , sāk kļūt par daļu no apziņas. Apziņa saka "Vecais, tie cilvēki no Tevis gaida to un to, rādi viņiem to un to, ne jau to, kas Tev patiesībā zem ādas". Tad Tu sāc valkāt savu gaidu tērpu, no Tevis būtībā negaida neko citu, kā to, kāds Tu esi iedomāts. Šeit pieci plusi cilvēkam par spēju pietiekami ātri uztvert , kāda tad ir īstā gaidu kleitiņa, kurā ietērpt sevi, neradot ne mazākās stresa situācijas apkārtesošajos. Viss kārtībā - viņš ir tāds, kādu mēs viņu iedomājamies. Kas notiek ar gaidu kleitiņas valkātāju? Pavisam vienkārši. Diezgan ideāls variants, kleitiņa uzvilkta, sirsniņa mierīga. Tik vien kā tā disonanse. Būtībā - nekādu problēmu. Taču no otras puses, gaidošie visticamāk tā arī visu laiku dzīvo savās gaidās. Kas notiek ar gaidu kleitas valkātāju? Viss iespējams, ka kleitiņa attiecīgajā sabiedrības lokā arī netiek novilkta, varbūt dabīgu instinktu vadītam, varbūt tāpēc, ka vienkārši kļuvis ērti.

Problēmsituācija rodas tajā brīdī, kad atskārsti, ka kāds no "gaidītājiem" kā izrādās ir tīri domājošs cilvēks ar kuru pat varētu... Bet , nē., viņam taču nav pat ne mazākās apjausmas par to, kas Tu īsti esi par zvēru, vai , precīzāk, Tu esi pavisam cits cilvēks. Otra problēmsituācija rodas tad, kad atskārsti, ka nespēj šo cilvēku klātbūtnē atvērties, Tava gaida to neļauj tīri lōģisku iemeslu vadīta - viņi taču nesapratīs Tevi - būsi kā no mātes miesām nācis - bez kleitiņas. Nu velns, te sākas lielākā problēma, kura tā arī vai nu netiek atrisināta, vai arī paiet ilgs laiks, līdz gaidu kleitiņa izplēn gaisā.

Un te Tev tik lieli prieki neparastā kārtā satikt ļaudis, kas negaida, gaidu kleitiņas viņiem ir svešs jēdziens, turpretī Tu esi brīvs no liekā, izdomātā tērpa, un saproti, cik gan labi būt pašam sev.

nedzenies pēc tā, kas nav pat Tavu bikšu cienīgs.

Bailes ir viens no emociju veidiem, kas palīdz cilvēkam pašneiznīcināties.

Pateicoties dzirdētajam un lasītajam atskārtu, ka jo dienas jo mazāk saprotu cilvēkus.

Lietas grozās ap to, ka mūsdienu cilvēkam svarīgākais ir visu sasniegt uzreiz, tagad , te, un uz vietas, bez jebkādas mazākās piepūles. Nenoliegšu, ka ir attiecīgas sfēras, kurās arī es labprāt taptu par kompetenti spriestspējīgu indivīdu - tā uzreiz, bet ar savu veselo saprātu apzinos, ka nu ne visur visu iespējams sasniegt tā uzreiz. Es te par saviem līdzbiedriem - studējošajiem jaunajiem PR, Reklāmas vai Žurnālistikas pārstāvjiem. Starp citu, jāmin, tāds visai interesants novērojums, lielākā daļa pasniedzēju, laikam, uzskata, ka tas ir viens un tas pats, vai arī vienkārši cer, ka mēs -visa lielā gūzma, vērsīsim savas intereses žurnālistikas modulī, jo pārējās divas sfēras tiek pieminētas reti, jāteic, ka praktiski netiek pieminētas. Es pat brīžiem iedomājos, ka viņi , iespējams, naivi cer, ka mūsu audze nesīs, ko jaunu un svaigu, kvalitatīvāku un kreatīvāku. Bet spriežot pēc saviem pašreizējajiem novērojumiem - šaubos, stipri šaubos. Bet atgriežoties pie tēmas - daudziem lielākā daļa informācijas , šķiet, absolūti nevajadzīga, neaizraujoša un laika izšķiešana. Iespējams, tagad izklausos pēc taisnīguma iemiesotājas Grietiņas, taču tā nav. Situācija izveidojusies tāda - daudzi uzskata, ka praktiski būtu spējīgi, jau tagad sākt un darboties sevis izvēlētajā lauciņā , aizmirstot par jebkādām pamatzināšanām, kuras būtu jāiegūst, lai pašlaik esošais Pasaules skatījums mazliet mainītos, un prātu nenodarbinātu vien klišejas un citu aizlienētie viedokļi.

Daudz gan pēdējā laikā esmu dzirdējusi par to, ka labākie ziņu pārnesēji jau nu noteikti nenāk(nu vai retais) nāk no LU. Savā ziņā piekrītu, ja vien šo neformulē tā - "Man liekas, ka man padodas rakstīt, domāju, ka zinu visu jau pabeidzot Vidusskolu vien, un vienvārdsakot - visi ceļi man vaļā", nē nu ir arī tādi - īpaši apveltīti cilvēki, kuru personiskā interese par vietām, lietām ir dabiski iedzimusi, un akadēmisko izglītību tie aizstāj ar pašizglītošanās procesu. Vislabākais variants šobrīd vismaz, manuprāt, ir tāds - diezgan lōģiski, ja ir radusies interese par žurnālistiku kā tādu, tad noteikti derētu apsvērt un izvērtēt, kura tad ir tā joma, kura Tavuprāt ir Tevis interesējošā, darbojies šajā jomā un lēnītēm pieķer rakstības pamatus un citas lietas, kas saistās ar kvalitatīvas žurnālistikas procesu. Varbūt atkal izklausos pēc kāda svētā demagoģiskā moralizētāja, bet tā no tiesas nebūtu slikti. Cik gan bieži pēdējā laikā nav novērojamas situācijas, kad viens vai otrs domā, ka spēj izpausties visai plašos tematos - it kā galveno domu pavēstot vairāk vai mazāk precīzi, taču detaļas klibo, kā vecā kaimiņiene no pirmā stāva.

Vārdu sakot gribēju teikt to, ka apbrīnoju to, ka cilvēki visu grib te, tagad un uzreiz, un vēl piedevām ar cerību savu darbu veikt kvalitatīvā līmenī. Bet varbūt tas vienkārši nāk ar laiku, varbūt vienkārši daudziem , šķiet, ka iestājoties kādā citā mācību iestādē pēc Vidusskolas uzreiz kļūsti par ģēniju- visurgājēju.

p.s. Ja kāds gadījumā uztvēris personīgi kādus manus izteikumus - smilkstēšu vien to, ka visur un vienmēr pastāv izņēmumi.

Paldies par uzmanību.