_

Visi, visi satraukušies par meteorītu, kamēr man tas viss, šķiet, tik triviāli un mazsvarīgi, bet katram jau savas intereses un līdz ar to problēmas.
Jā, tagad, laikam, katru nedēļu būs, kas tāds, respektīvi miniblogotāju sistēmā Twitter, katru nedēļu ienāk kāda jaunā"sensacionālā"ziņa - pagājušo nedēļ tas bija ūsainis ar savu "aizver muti". Kāpēc, es te tā kā līdzīgi sūdzos? Nē, es nesūdzos, vien prātoju par to, ka ir viena ziņa, kurai seko visi, un visi uz kādu attiecīgu laika sprīdi ir kā apmāti ar jauno notikumu, cenšoties izvirzīt arvien jaunus secinājumus, tādējādi piegudrojot visu ko klāt.
Uztveru šo informāciju, jā, nesūdzos, ka viņa nonāk manos domu labirintos, un . nē, es atkārtoju, ka nesūdzos, vien izdaru secinājumus.,
Manas domas gan pēdējā laikā vairāk ķērušas ģimenes saišu būtība, ģimenes funkcija un ieteikme uz indivīdu. Jē, esmu gan latviešu, gan citautu literatūrā saskārusies ar daudz un dažādiem gadījumiem, laikam, tā vēl līdz šim brīdim ne reizi neapjaušot, cik gan mātei un tēvam, viņu attiecībām, nozīmīga loma ir bērna personības veidošanās procesā. (piedodiet psihologi, ja izteicos ne tā, šī sfēra nekad nav bijusi mana stiprā puse). No saprāta aizsākumiem līdz pat vidusmērīgi 20 gadu vecumam, indivīds savu ikdienu vada ģimenes dzīvē - labā sliktā, ģimeniskā vai ne tik ģimeniskā, un te mēs varam lūkoties, apmēram 80% laimīgi, dzīvespriecīgi, attiecības veidot spējīgi cilvēki nāk no laimīgām ģimenēm, kurās viņiem ir bijusi dota iespēja redzēt to divu cilvēku attiecību modeli, kā paraugu, kā principu, un vadīties pēc tā arī tālākajā savas dzīves veidošanā, šiem indivīdiem gandrīz nekad nav problēmu ar labas auras veidošanu ap sevi, ar spēju veidot labas attiecības ar apkārtējiem, jo kaut kur zemapziņā slēpjas tas "zīmējums"kādu veidojuši vecāki.
Un, ja runājam par procentiem, tad tieši apmēram tie paši 80% no ne tik "izdevušos" ģimeņu loka ir arī tādi "neizdevušies", neapjauš attiecību būtību, neapjauš, kā īsti veidot attiecības ar apkārtējajiem indivīdiem, sarežģī lietas, kur tās nevajadzētu sarežģīt, kā arī , jā kā arī..
Bet smagākais šiem "neizdevušajiem" rodas tad, kad nāk atklāsem, ka , iespe'jams, ģimenes dzīve, vecāku radītā atieksme gan savstarpējā, gan pret bērnu ir tiktāl iesēdusies prāta nostūros, ka bērns neapzināti sāk atkārtot vecāku kļūdas - nespēj radīt auglīgu vidi sev apkārt, nemitīgi sevi par kaut ko vaino, jo nevienam nav noslēpums, ka vecāku nesaprašanās rezultātā, dusmu remdētājs ir bērns, uz kuru iespējams noalist tvaiku, izdarot pārmetumus un some other stuffs.
Kā man teica, sākotnēji tās esot dusmas, kad Tu apjaut, ka nenāc no vienas no tām "laimīgajām"ģimenēm, tad seko skumjas, un tad apzināšanās. Tikai secība un laika periods nav nosakāms. Viens apzināšanos varbūt piedzīvo tikai savos 40 gados, cits varbūt savos 25.
Jā, jā, jā. No vienas puses šiem cilvēkiem tiek dota iespēja veidot sevi pašiem, cenšoties atmest paraugu, kāds sēž kaut kur dziļi sevī, taču no otras puses, nenoliedzami rodas sajūta, ka "es taču to neesmu pelnījis'' , "kāpēc citiem ir tā, bet man šitā " - tāpēc, ka ģimeni neizvēlas, un, kazi, varbūt tā ir sena vītne, kas vijas cauri dažiem ģiemņu cilts kokiem, līdz kādam no pēcnācējiem ceļā nenostājas cilvēks, kas iemāca visu to, ko vecākiem vajadzēja spēt parādīt ar ģimenes cienīgu dzīvi un tad, iespējams, šī vītne satrūkst. Cerēsim, vismaz, ka tā.