_

Nu bet ļautiņi pasakiet man kā?, kā gan savos 19 gados iespējams jau skaidri zināt , ko vēlēsies darīt pēc 5, 6 vai 7 gadiem, kā iespējams nojaust, ka tieši tas, ko esi izvēlējies darīt būs tas īstais un vienīgais.
Kāds brīnums, ka daudzviet nākas sastapties ar indivīdiem, kuriem nav diez ko laipna attieksme pret klientiem, visticamāk viņi vienkārši nav apmierināti ar darbu, ko veic, jo arī, savos 19 gados taču nezināja uz ko iet, un nevarot taču tā mētāties no vienas vietas uz otru., Var jau būt, ka jāpiekrīt Gastona apgalvojumam, ka tur jau slēpjas teiciena "mūžu dzīvo, mūžu mācies" spēks, ka cilvēks ir viena nekādīgi neapmierināma radība, kas sevis pilnveidošanās procesu darbina visa mūža garumā. Bet, ja tā padomā, taču tikai retais tā dara. Daudzi, simtiem, tūkstošiem cilvēku apmierinās ar to, ka ir izvēlējušies profesiju, kas viņus neapmierina, un nav gana drosmīgi, lai spētu kaut ko kardināli savā dzīvē mainīt, jo ja vēl ģimene ir izveidojusies ,tad nedrīkst taču sabiedrības acīs izskatīties pēc nodevēja. Un tā, tie , kas neuzdrošinās kalt savu laimi, nodzīvo visu mūžu sevi nodrošinājuši, uzbliezuši ģimenes ligzdu, bet tā arī ne reizi bijuši līdz galam apmierināti ar savu dzīvi, līdz ar to ar sevi.
Jūs teiksies, ka laiks jau rāda, kur ir Tava īstā vieta. Un, ja nu tomēr neparāda. ?
No tiesas, nav ne mazākās vēlēšanās kļūdīties, un nav ne mazākās vēlēšanās būt vienam no tiem īgnajiem, neapmierinātajiem un dziļi nelaimīgajiem cilvēkiem.
Un, kur jāvelk robeža, cik daudz drīkst mēģināt un svārstīties? Un kā nenobīties katru reizi mēģinot kaut ko jaunu, atskārst, ka tas atkal nebūs tas, ko vēlies?!
Šķiet jau mēs katrs gribētu nenoteiktu darba laiku, daudz brīva laika, daudz līdzekļu, kurus izšķiest brīvajā laikā, iegūt zināšanas tajā, ko vēlamies, lasīt, darīt, dzīvot tā, kā velamies., bet ne visiem tas atļauts.
Un šorīt skatoties Sigur ros - Hoppipolla, atkal un atkal jau nāca atklāsme, ka es arī gribe'tu tā kā viņi, bet, bet, dzīve, nelietīgā maita, mūs izmāca, padarot par pārāk pieredzējušiem un nopietniem cilvēkiem, lai savos 70 un uz augšu spētu darīt tādas muļķības. Bet , ko gan man sapņot par stulbiem sīkaļu nedarbiem, ja nekad savā mūžā tādus neesmu darījusi, un , šķietami, tagad jau reizēm domāju kā viena kārtīga iekonservējusies Padomju ražojuma Ōme/ .