Visi, visi satraukušies par meteorītu, kamēr man tas viss, šķiet, tik triviāli un mazsvarīgi, bet katram jau savas intereses un līdz ar to problēmas.
Jā, tagad, laikam, katru nedēļu būs, kas tāds, respektīvi miniblogotāju sistēmā Twitter, katru nedēļu ienāk kāda jaunā"sensacionālā"ziņa - pagājušo nedēļ tas bija ūsainis ar savu "aizver muti". Kāpēc, es te tā kā līdzīgi sūdzos? Nē, es nesūdzos, vien prātoju par to, ka ir viena ziņa, kurai seko visi, un visi uz kādu attiecīgu laika sprīdi ir kā apmāti ar jauno notikumu, cenšoties izvirzīt arvien jaunus secinājumus, tādējādi piegudrojot visu ko klāt.
Uztveru šo informāciju, jā, nesūdzos, ka viņa nonāk manos domu labirintos, un . nē, es atkārtoju, ka nesūdzos, vien izdaru secinājumus.,
Manas domas gan pēdējā laikā vairāk ķērušas ģimenes saišu būtība, ģimenes funkcija un ieteikme uz indivīdu. Jē, esmu gan latviešu, gan citautu literatūrā saskārusies ar daudz un dažādiem gadījumiem, laikam, tā vēl līdz šim brīdim ne reizi neapjaušot, cik gan mātei un tēvam, viņu attiecībām, nozīmīga loma ir bērna personības veidošanās procesā. (piedodiet psihologi, ja izteicos ne tā, šī sfēra nekad nav bijusi mana stiprā puse). No saprāta aizsākumiem līdz pat vidusmērīgi 20 gadu vecumam, indivīds savu ikdienu vada ģimenes dzīvē - labā sliktā, ģimeniskā vai ne tik ģimeniskā, un te mēs varam lūkoties, apmēram 80% laimīgi, dzīvespriecīgi, attiecības veidot spējīgi cilvēki nāk no laimīgām ģimenēm, kurās viņiem ir bijusi dota iespēja redzēt to divu cilvēku attiecību modeli, kā paraugu, kā principu, un vadīties pēc tā arī tālākajā savas dzīves veidošanā, šiem indivīdiem gandrīz nekad nav problēmu ar labas auras veidošanu ap sevi, ar spēju veidot labas attiecības ar apkārtējiem, jo kaut kur zemapziņā slēpjas tas "zīmējums"kādu veidojuši vecāki.
Un, ja runājam par procentiem, tad tieši apmēram tie paši 80% no ne tik "izdevušos" ģimeņu loka ir arī tādi "neizdevušies", neapjauš attiecību būtību, neapjauš, kā īsti veidot attiecības ar apkārtējajiem indivīdiem, sarežģī lietas, kur tās nevajadzētu sarežģīt, kā arī , jā kā arī..
Bet smagākais šiem "neizdevušajiem" rodas tad, kad nāk atklāsem, ka , iespe'jams, ģimenes dzīve, vecāku radītā atieksme gan savstarpējā, gan pret bērnu ir tiktāl iesēdusies prāta nostūros, ka bērns neapzināti sāk atkārtot vecāku kļūdas - nespēj radīt auglīgu vidi sev apkārt, nemitīgi sevi par kaut ko vaino, jo nevienam nav noslēpums, ka vecāku nesaprašanās rezultātā, dusmu remdētājs ir bērns, uz kuru iespējams noalist tvaiku, izdarot pārmetumus un some other stuffs.
Kā man teica, sākotnēji tās esot dusmas, kad Tu apjaut, ka nenāc no vienas no tām "laimīgajām"ģimenēm, tad seko skumjas, un tad apzināšanās. Tikai secība un laika periods nav nosakāms. Viens apzināšanos varbūt piedzīvo tikai savos 40 gados, cits varbūt savos 25.
Jā, jā, jā. No vienas puses šiem cilvēkiem tiek dota iespēja veidot sevi pašiem, cenšoties atmest paraugu, kāds sēž kaut kur dziļi sevī, taču no otras puses, nenoliedzami rodas sajūta, ka "es taču to neesmu pelnījis'' , "kāpēc citiem ir tā, bet man šitā " - tāpēc, ka ģimeni neizvēlas, un, kazi, varbūt tā ir sena vītne, kas vijas cauri dažiem ģiemņu cilts kokiem, līdz kādam no pēcnācējiem ceļā nenostājas cilvēks, kas iemāca visu to, ko vecākiem vajadzēja spēt parādīt ar ģimenes cienīgu dzīvi un tad, iespējams, šī vītne satrūkst. Cerēsim, vismaz, ka tā.

Te vakar manās durvīs iestājās māte un teicās, ka viņas rokās nonācis laikraksts, kaut kāds dzeltenais, un tur esot bijis raksts par to šovu "Latvijas princese". Uzreiz noorientējos, jo arī manās rokās, šis raksts bija nonācis, un , un, viņa man vaicāja, ko es saprotot ar jēdzienu "princese".
Hmm, jāsāk jau acīmredzot ar to, ka man vispār visi šie šovi, kuros bariņš "krutu"džeku cīnās par meiteni, vai lielpilsētas meitenes brauc dzīvot laukos, nekad nav uzrunājuši, esmu vienmēr naski sasmējusies par to, cik cilvēki tālu iet, lai nonāktu televīzijā..
Taču, ja visā iepriekšējajā varbūt bija atrodams kāds savstarpējs sakars, tad šajā attiecīgajā šovā ar tā nosakumu nav ne mazākās līdzības, - tā es domāju. Attiecīgais laikraksts bija veselu atvērumu veltījis(vai pārdevis) reportāžai par to, kā šova dalībnieces ballējas vienā no krastmalas ieskrietuvēm. Pliki dupsīši, sarkanas bantītes utt . utjp. Okei, es visu saprotu, ir ķermenis, ir laikmets- rādi to. Bet līdz ar to nonākam pie secinājuma, ka šīs meitenes attiecīgo auditoriju spēj paņemt ar saviem plikumiem, kāds drošvien ir arī mērķis, jo, varbūt izklausīšos pārāk skarbi, šķiet, ar prātu neviena no viņām tā īsti nedraudzējas, jā, jā, kliedziet, aurojiet, jā, es viņas nepazīstu, tomēr šāds ir mans viedoklis par cilvēkiem, kas tik ļoti skrien pēc popularitātes. Un, ja runājam par popularitāti - hmm, vienmēr šādos indivīdos esmu saskatījusi kādus neapzinātus mazvērtības kompleksus, kurus ir cerība aizpildīt ar nokļūšanu sabiedrības uzmanības lokā.
Ja vēl paturpina par šova nosaukuma saturu un nosaukumu. Atkal, iespējams, ieslēdzies mans nemodernais, ōmju tipa domāšanas veids, taču, ar ko Jums pirmāmkārtām asociējas vārds "Princese" ? Ar skaistu, gudru, graciozu sievieti, kas ir visu šo vārdu cienīga, vai ar meiteni, kas pusplika dejo uz galda, ar prātu draudzējas minimāli, un labi, ja draudzējas vispār, vērpj intrigas, lai izstumtu pretinieces un gozējas dzelteno lappušu atvērumos, lai iegūtu tieši - neko, ak, atvainojos, lai tomēr nonāktu sabiedrības redzes lokā. Jā, protams, nav vairs Padomijas laiki, kad sekss un plikumi bija jāslēpj segaspārvalka dziļākajā stūrī, taču tā ir neliela, bet privātā telpa. Lai gan, ko es te muldu, ir taču 2010. gads.
Un tikai vēl - Iepriekšējais šovs nr. 1 , kotējies diezgan labi starp skatītākajiem raidījumiem, tā vismaz ziņo virtuālā vide, it mīns, ka cilvēkiem interesē, un te ir vēl viena " vidējā latvieša" īpašība - Viņš teiks, ka tas šovs ir stulbs un , ka tur notiek absolūtas muļķības ar drastiskiem piejaukumiem, bet tik un tā skatīsies, jo tāda mūsu daba,- piedāvājums veidojas uz pieprasījuma pamata. To, lūk, prasa diezgan liela daļa Latvijas sabiedrības, un varam droši, pavisam, droši izdarīt secinājumus par to, kāda ir ievirze turpmākajam sabiedrības veidošanās procesam.
Arlabvakar, draugi.
Zane

Nesaprotu, kas īsti darās ar Dienu?
http://www.diena.lv/lat/politics/foto/foto-pauls-raudseps-pamet-dienas-redakciju#comments
Tas stāvēja jau no rīta un vēljoprojām viss ir oficiāli pieejams Diena.lv mājas lapā.
Vai jaunie kontrolieri ir aizņemti ar citām lietām un pašam medijam vērību šobrīd nepievērš?>
Rdezēs kādi raksti taps apmēram pēc divām, trīs nedēļām.
Klīst baumas par uzpirkšanas mahinācijām, ai, bet baumas klīst par itin visu.
Un tiesa ir, Diena traucēja dzīvot daudziem ar samērā mierīgu sirdi, un , laikā, kad neiet viegli, tas noteikti kādam bija uzkāpis uz pašas jutīgākās varžacs un neizturēja, saprata, ka neies cauri, un, aiziet, nost ar Demokrātiju, klopējam to bodīti ciet, nu, labi, lai nav tik liels skandāls, pavisam neaizklopēsim, bet, apstrādāsim gan.

Apmēram trīs mēnešus neesmu savās rokās turējusi gandrīz nevienu grāmatu.
Bet kā man to vajag, un , laiks tagad arī ir.
Esmu apņēmusies iepazīt Latviešu jaunos, par kuriem kādu laiku neesmu interesējusies.

Šodien dienas gaitā itin visur pieauga ziņas par @Diena notiekošo sensāciju virknējumu.
Ja jāsāk no senseniem laikiem, šis laikraksts vienmēr ir bijis tas, kas daiļojis mana dzīvokļa pasta kastītes saturu, sākotnēji galvenais pasūtītājs bija ōme, pēcāk tas pārgāja tālāk, līdz jau apmēram gadu mūsu pasta kasti nerotā šis laikraksts, jo visi vairāk vai mazāk visam izseko virtuālajā vidē, taču tradīcija nopirkt ceturtdienas un 6dienas Dienu nav pagaidām zudusi. Pēdējā laikā diskutējot gan nonācām pies ecinājumiem, ka tās saturs kļuvis pavisam pliekans, un sajūta tāda, ka lasāmo kāds pamatīgi cenzē un norauj interesentuma devu nost. Iknedēļas izdevums "Izklaide" kļuva par trīs jaunāko filmu aprakstu, vienas ēstuves foto un ēdiena izrakstiem un pāris ziņām no ārpasaules. "Sestdiena"? - to vairs nebūt nevar salīdzināt ar agrāko. Ja paņemu no lielās avīžu kaudzes Sestdienu, kas iznākusi apmēram pirms gada, un Sestdienu, kas iznākusi pirms divām nedēļām, nu liels ir mans vīliens, paŗmaiņas jau laika gaitā nemana, jo pie tām tiekam pieradināti.
Saistībā ar šodienas notikumiem - tas viss bija prognozējams, Diena vairs itin nebūt nav tas, kas bija agrāk. Prestižais, un es nebaidīšos teikt, pats labākais uzziņu laikraksts vairs nemaz nesmaržo tā kā agrāk. Un , esi sveicināts vēl viens "Kas jauns? ", "Pdz", vai kāds cits dzeltenīgas nokrāsas drastiski uzjautrinošs laikraksts, ar nostepētu viedokļu vienveidīgumu.
Vieksmi drosmīgajiem.
Nesen lekcijā dažs labs vēl izpēra šo to par šo tēmu, un nesaku ne peici, ka viņš to visu jau zināja.
Aha, gaidam ziņas par Dailes teātra likvidāciju, 1. slimnīcas okupēšanu. Kur reiz glāba dzīvības, drīz radīs netīrības.
Zane

Šodien paveicu vienu labu darbu, un aizvilku līdzbiedru arī paveikt labu darbu - parakstīties pret finansējuma samazinājumu Augstākajai izglītībai. Kazi, vai tā mūsu atķeksēšanās tur kaut ko diži spēs ietekmēt, jo kā zināms pie materiālajiem līdzekļiem mūsdienās grib tikt katrs un par visām varītēm.
Vakar arī dabūju noklausīties lekciju no LKA studentiņa, kas izmisis par iespējamo apvienošanos, un pareizi ar ir. Muļķīgi. Izglītība taču tomēr ir izglītība, un , kam tad mocījās un stenēja, veidojot visus virzienus, apakšvirzienus un moduļus, ja tagad visus aizrautīgi grib iebāzt vienā katlā un skatīties kā izvārās viena monotāna zupa, vienādi režisori, vienādi kultūras teorijas zinātāji, turpretī tiem dažiem, kas, iespējams, mācījās ko ļoti specifisku un samērā mazās grupās, tiem drošvien jākož pirkstu galos.
Ah, nu laiks jau kā vienmēr visu parādīs, un gan jau būs labi kā vienmēr.

Tagad , lai tiktu pie naudas izņemsim no pansionātiem savas ōmes un ōpjus.
Cik gan tālu materiālās vērtības ir aizvedušas "vidējo latvieti"?

Nu bet ļautiņi pasakiet man kā?, kā gan savos 19 gados iespējams jau skaidri zināt , ko vēlēsies darīt pēc 5, 6 vai 7 gadiem, kā iespējams nojaust, ka tieši tas, ko esi izvēlējies darīt būs tas īstais un vienīgais.
Kāds brīnums, ka daudzviet nākas sastapties ar indivīdiem, kuriem nav diez ko laipna attieksme pret klientiem, visticamāk viņi vienkārši nav apmierināti ar darbu, ko veic, jo arī, savos 19 gados taču nezināja uz ko iet, un nevarot taču tā mētāties no vienas vietas uz otru., Var jau būt, ka jāpiekrīt Gastona apgalvojumam, ka tur jau slēpjas teiciena "mūžu dzīvo, mūžu mācies" spēks, ka cilvēks ir viena nekādīgi neapmierināma radība, kas sevis pilnveidošanās procesu darbina visa mūža garumā. Bet, ja tā padomā, taču tikai retais tā dara. Daudzi, simtiem, tūkstošiem cilvēku apmierinās ar to, ka ir izvēlējušies profesiju, kas viņus neapmierina, un nav gana drosmīgi, lai spētu kaut ko kardināli savā dzīvē mainīt, jo ja vēl ģimene ir izveidojusies ,tad nedrīkst taču sabiedrības acīs izskatīties pēc nodevēja. Un tā, tie , kas neuzdrošinās kalt savu laimi, nodzīvo visu mūžu sevi nodrošinājuši, uzbliezuši ģimenes ligzdu, bet tā arī ne reizi bijuši līdz galam apmierināti ar savu dzīvi, līdz ar to ar sevi.
Jūs teiksies, ka laiks jau rāda, kur ir Tava īstā vieta. Un, ja nu tomēr neparāda. ?
No tiesas, nav ne mazākās vēlēšanās kļūdīties, un nav ne mazākās vēlēšanās būt vienam no tiem īgnajiem, neapmierinātajiem un dziļi nelaimīgajiem cilvēkiem.
Un, kur jāvelk robeža, cik daudz drīkst mēģināt un svārstīties? Un kā nenobīties katru reizi mēģinot kaut ko jaunu, atskārst, ka tas atkal nebūs tas, ko vēlies?!
Šķiet jau mēs katrs gribētu nenoteiktu darba laiku, daudz brīva laika, daudz līdzekļu, kurus izšķiest brīvajā laikā, iegūt zināšanas tajā, ko vēlamies, lasīt, darīt, dzīvot tā, kā velamies., bet ne visiem tas atļauts.
Un šorīt skatoties Sigur ros - Hoppipolla, atkal un atkal jau nāca atklāsme, ka es arī gribe'tu tā kā viņi, bet, bet, dzīve, nelietīgā maita, mūs izmāca, padarot par pārāk pieredzējušiem un nopietniem cilvēkiem, lai savos 70 un uz augšu spētu darīt tādas muļķības. Bet , ko gan man sapņot par stulbiem sīkaļu nedarbiem, ja nekad savā mūžā tādus neesmu darījusi, un , šķietami, tagad jau reizēm domāju kā viena kārtīga iekonservējusies Padomju ražojuma Ōme/ .

Vidējais Latvietis.

Vakar manās rokās uz apmēram 25. minūtēm nonāca grāmata, kas pilna ar satīriski anekdotiskiem aprakstiem par vidējo latvieti. Ja atmiņa neviļ, Satori izdevums.
Jā, tiesa, 3/5 no grāmatā aprakstītā ir kā sitiens vidējajam latvietim ar āmuru pa galvu, taču pāris aplamības arī tika sastaptas.
Nav jau nekāds noslēpums, ka daudziem no mums lasot šo "mini book" radīsies negatīvas emocijas, jo rakstīts taču par mums - vidējajiem latviešiem, un ne tas labākais. Varbūt es spēju kaut mazliet iedarbināt savu spēju smiet pašai par sevi, tāpēc tik asi nereaģēju, jo taisnība jau ir, ka vidējais latvietis palaiž garām pāris saspiestus sabiedriskos transportus, lai tikai nebūtu jādrūzmējas, un sagaidījis tukšāko ir makten apmierināts ar sevi, tiesa, tiesa.
Un taisnība jau arī par to pārmērīgumu, kredītu ņemšanu, dzīvošanu Zolitūdē Postbloka mājā, bet pārvietošanos ar BMW x5, skaistu sievu un neapmierinātu pašpotenciālu un nervus bendējošu darbu. Bet par to pie mājas stāv x5.
Viss jau skaisti, tā notiek un nav ko te diži pašam sevi pelt, jo ne jau manī nav liela daļa no "vidējā" iezīmēm. Nekad neizrādu emocijas, riebjas plaša mēroga pasākumi, mīlu iedzert, un ne drusciņ,bet tā, lai velk uz kašķi, jo "vidējam"tik ļoti patīk saskatīt otrā slikto, nevis kaut to gramu labuma.
Jā, jā, viss lejamais gabals, un kārtējais lejamais retoriskais jautājums - Kā ietekmē īsti radies "vidējais latvietis"?!
Par teritoriālo novietojumu nevar būt ne runas, dzīvojam mērenajā klimata zōniņā, kas nedaudz priecē ar lietu, nedaudz sniegu, un pavisam nedaudz saules. Spējam izbaudīt pilnu gadalaiku maiņu un katrs vēl paspēj atrast savu - mīļāko-. Tātad ziemeļnieki gluži neskaitamies, līdz ar to norakstīt savu nesabiedriskumuu & KO uz šī rēķina nevar!
Tālāk, fakts, ka pāri mūsu teritorijām gājuši dažādi ļautiņi, labi, slikti, kareivīgi, memmīgi, gudri un arī dzan tādi, kas ar prātu reti draudzējas. Varētu izvirzīt pieņēmumu, ka "vidējā latvieša" veidošānās procesā viņš paņēmis pa drusciņai no katras tautas mentalitātes un kopā galu galā izveidojies tas, dīvainais, pavisam netipiskais ļautiņš - " vidējais". Taču šī teorija ir samērā apšaubāma, jo jau senie lit. dižg. rakstīja un nopēla mūždien īgno latvieti, kas bēdas un pēdas slīcina grādīgā dzirā, meklē skabargu vienmēr un tikai vienīgi cita pakaļā, kaut duras kaut kas paša pēcpusē. Ja pievēršas pēdējos gadsimtos notikušajam, es neteiktu, ka tā trīs krāsu/strīpu tauta būtu spējusi mūs kaut kādā veidā mainīt vai ietekmēt, jo viņiem taču tas viņu sabiedriskums, ziemassvētku eglīte ar 30 dažādu krāsu bummbiņām, mērķtiecība un citas īpašības, vienīgais, ja " vidējais" , kā iepriekš minēju ņem un redz lielākoties tikai to slikto, tad sanāk diezgan lōģiski, ka to labo jau neesam paņēmuši, bet par slikto nevaru spriest jo šīs tautas mentalitātes slikto pusi īpaši nepārzinu.
Bet nu atgriežoties pie "vidējā" , nonākam pie secinājuma, ka mēs , visticamāk, esam unikāli, jo par citu tautu mīnusiem - "vidējiem", lasīt nav sanācis, lai gan būtu jāuzokšķerē, varbūt atklātos, ka kādos no šāda tipa aprakstiem pavīdētu kādas mūsu īpašības arī.
Lai vai kā es mīlu to "vidējo latvieti", par spīti tam , ka viņš noteikti meklē skabargu tikai un vienīgi manā pakaļā, bet lai meklē, jo es jau daru tieši to pašu..

Zane

P.s. Vidējais latvietis tagad noteikti sadusmosies, ka viens cits vidējais latvietis atļāvies virināt muti , tā rezultātā piedzersies un meklēs kašķi.

Arive 'derči!

Šodien lasot ziņas par to, ka sabiedriskā transporta cenas, gan jau atkal celsies, atminējos kādu personu ar kuru iepazinos visai nesen. Braucām vienā trollejbusā, un viņš negatīvi izteicās par manu bezpersonisko e-talonu, kurš esot vienkaŗši zils, bez drēbītēm utt. Es, nu nodomāju, cilvēks, nudien nedraudzējas ar prātu. Bet tad, wuala, kā sniegs no skaidrām debesīm, viņš no somas stīvē ārā rokām gatavotus ietērpus e-talonam. Nenoliegšu, ka sākumā sasmējos ne pa jokam. Viņš man saka :"Nu bet vai tad neesot forši?". Esot jau nopārdevis bērnu e-talona drēbītes daudziem šīčiem, un šie ir sajūsmā, ka e-talons nemētājas vienkārši somā vai makā, bet gan stāv ieģērbts lācītī,m zaķītī vai vēl labāk kaķītī. Es, protams, kā ātri ieninteresējams cilvēks, un tikpat ātri interesi zudējoša, vaicāju, vai ir kas tāds, iekš kā varētu ietērpt arī manu bla, bla - bezpersonisko e-talonu. Viņš lēnītēm nopētīja mani no galvas līdz kājām un izvilka ārā e-talona ietērpu, kas, jāteic bija fascinējoši glīts, krāsiņas un tā. Es , protams, novicināju rokas, sasmējos un teicu, ka braukāšu vien tālāk ar savu bezpersonisko zilo draugu. Bet, ja tomēr es izdomājot, uzrakstīja uz lapiņas savu nummuru.
Jā, tas tāds stāsts tīri no ikdienas.
Bet, ja par anormālo cenu, kas, iespējami, būs jāmaksā par pārvietošanos ar sabiedrisko transportu, tad paceļas pāris retoriski atzinumi - Ja es šķiros, teju vai no lata par vienu braucienu - lūdzu nodrošiniet man tīras sēžamvietas, siltus tramvajus pirmsziemas dienās, un kaucik precīzus grafikus. Ja jāšķiež gandrīz lats par braucienu aukstā tramvajā, kurā var cerētās sasildīšanās vietā tikai un vienīgi nosalt, tad es izvēlos.. Jā, kādas gan man ir izvēles iespējas, ja teju katru rītu jātiek no viena Rīgas gala uz otru. ? Un kādas gan izvēles iespe'jas ir Rīgas iedzīvotājiem, kuru īpašumā nav automašīnas un ceļa gabals ir par lielu , lai to šķērsotu ar kājām. Un būtībā, attiecīgās amatpersonas, visticamāk ļōti labi to apzinās, esam atkarīgi , vismaz daļa, no sabiedriskā transporta, un māksāsism tik, cik liks. Vai tur viss tīrs?! Retoriks jautājums, protams.

Zane

Whatever person A says to you today will be interpreted on the basis of what they have said to you in the past an also what you expect them to say. If you are trying to understand communication between people who have communicated before, then you need to take into account the history of their relationship as this might well affect how they interpret each other's remarks at the moment.

(P. Hartley)
Lūk, bāžu bāze.

Būtības abstrakcija.

Ja plašāk pievēršamies pēdējo dienu notikumiem, tad atliek vien secināt, ka katliņš aizvien vārās, ik pa mirklim paceļot vāku un ļaujot noiet liekajam ūdenim, lai atkal varētu vārīties no jauna.
Nedēļas sākumā redzētais atstājis lielu iespaidu un spiedis prātu sākt domāt mazliet aktīvāk. Viss Septembra mēnesis licis prātam mazliet, mazliet darboties, iepludinot ik pa laikam informāciju par komunikāciju būtību,nepieciešamību un citām ar šo sfēru saistītām lietām. Un, jo dziļāk roc, jo vairāk saproti, ka tas ir lauciņš, kur ir lietderīgi un saistoši darboties. Kā nekā kom..... cilvēki nekad neesot neirotiķi, un neirotiķim būt šajā, lai cik gan jau nodrāztajā 21. gadsimtā ir grūti, jo ir simtiem apstākļi, kas spēj aizburt Tavus , kaut uz brīdi radušos pozitīvi tendētos domu gājienus. Nē, es neapgalvoju, ka jābūt vienam no tiem tracinošajiem ļautiņiem, kuri tā tik vien tiecas uzturēt sarunu ar visiem un visur. Par lietderīgu savā praksē uzskatu tādu komunikāciju, no kuras gūstams labums, vienalga, garīgs, vai tāds, kuram tālākejošs mērķis, bet galvenais, lai lietderīgi. Jo, kā atkal tā prakse, (kura nav mežonīgi neizmērojama) rāda, ka no nelietderīgas komunikācijas es parasti novēršos, tādējādi pierādot sevi kā informāciju šķirotspējīgu indivīdu. Lai gan, nesen, jāatzīst, saņēmu pārmetumus, kas izvērtās diskusijā par reālo masu mediju popularitātes krišanos virtuālās vides dēļ, mans apgalvojums bija , manuprāt, ļoti pamatots, - virtuālā vide dod iespēju uztvert informāciju, kas ietilpst attiecīgā personāža interešu lokā, tādējādi nepiepildot savu prātu, psihi, vai vēl labāk zemapziņu ar nevajadzīgu un nevēlamu informāciju, pretī šim saņēmu pārmetumus, ka mēs, mūsdienu trīsdiemnsiju , hibro, vibro paaudze tā ņemšot tikai to, ko gribam un kļūsim par nezinīšiem globālos jautājumos, jo būsim interesējušies tikai par mūsu saistošām sfērām. Kam tad es atkal liku pretī, ka , jā, protams, jāspēj uztvert vispārīgi nepieciešamais informācijas minimums, taču ne jau man dienas laikā jāizlasa, jānoskatās visi ziņu kanāli, pārraides un jāpārlasa visi laikraksti, lai zinātu visu, jo, ja godīgi, uz doto brīdi mani, kā pagaidām vēl diezgan plaši ieinteresētu ļautiņu spēj paķert viens ikdienas laikraksts un tieši viena ziņu pārraide. Un sauciet mani par globālas informācijas neuztvērēju, savu smadzeņu attīstības šūnu bloķētāju , vai vēl sazin kā.
Šisblogs sevī ne reizi nenesīs informāciju, kas kaut kādā veidā skartu manu , tipiskā Latvieša personīgo dzīvi, taču viedoklis par lietām šeit uzpeldēs, kā praktikums tālākajai izpausmei, jo mērķi ir augsti, un līdzekļi ir dažādi.

Zane