Kur tad mums ir tā robeža?

Pēdējā laikā, kopš man ir tik daudz laika, sanāk vairāk dzirdēt par cilvēku īpatnībām, ne tikai dzirdēt, arī sajust klātienē. Un es teikšu - latvieši, Jūs neprotat vadīt savas dzīves skaisti. Bet es viennozīmīgi ticu, ja Jūs vairāk ieklausītos sevī nevis citos, kas sakām , sludina dzīves patiesības, tad, varbūt tad Jūs vairs necenstos darīt sev pāŗi un daļēji no raudāšanas stūrī gūt baudu. Es saprotu, ir grūti darīt tā, lai veiktos.Ir grūti pateikt cilvēkiem nē, ir grūti sagraut gadiem ilgi auklētas migas, bet ticiet man, vēl grūtāk to būs izdarīt vēl pēc gadiem, kad tas viss būs iesakņojies par krietnu pēdu dziļāk.

Šķirieties, ja Jums tā tīk,plānojiet, centieties, dariet tikai to, kas Jums sagādā prieku, dariet lietas, kas atbrīvo. Un , pats galvenais - nebaidieties, nebaidieties, ko par to teiks Jūsu sievas tēvs vai brālis. Vai tas ir viņu, vai Jūsu prieks? Lai arī bailes ir viens no galvenajiem pašmotivatoriem, lai neiznīcinātos - nebaidieties! Ejiet uz augstiem mērķiem, jo tieši tādus sasniegt Jūs esat pelnījuši. Ar zemāko sāk tie, kuri minstinās par pārliecību sevī. Ej un saki, ka Tu vari un tad dari. Un es nesaku, ka vienmēr izdodas, nē. Bet viens ir sēdēt rokas klēpī salikušam un sūdzēties, otrs ir darīt. Atļauties to ekstru un sapurināt sevi ir pats labākais, ko vari paveikt. Un, ja man kāds teiktu, ka es tagad esmu labākajā fāzē, kādā jebkad esmu bijusi - es viņam desmitiem reižu pamātu ar galvu, jo tieši tā arī ir. Un vēl, kas - nekad netastājiet savu dzīvi kāda cita rokās. Nekad. Cilvēks ir tik nenosakāms dzīvs materiāls, cik nenosakāms viens dzīvs materiāls var būt.

Un pēdīgais - atcerieties, ka mēs šeit esam tikai, lai niekotos, un neļaujiet nevienam Jums iestāstīt ko citu!

Vispār - godīgi - esmu atpakaļ tur, kur biju pirms kādiem diviem gadiem.. Es negribu nevienu uz sava maigā , staltā kakliņa. Nevajag vienkārši. Man ir atnācis atpakaļ vecais režīms tikai, ja tagad mērītu tā kvalitāti, rādītāji mums teiktu, ka ir izaugsme, ir, ir! Un tagad es labi pavadu laiku. vienkārši. Izmantoju iespējas. Ļauju sevi iepriecināt. Bet papēžus vilkt gan vēl netaisos! Lai gan pavasarim pasūtītas trakākās kurpes , kādas jebkad bijušas salīdzinoši miermīlīgās Zanes Vītolas apavu skapī.

cenšos nodabūt to spilvenu no savas sejas, kas neļauj elpot. Nē, visādi citādi, bez tās elpošanas jūtos pa pirmo. Līdz šim vēljoprojām neesmu nopirkusi plānotāju. Tā teikt - audzinu raksturu, vairs neplānoju. Vecā Zane šajā brīdī klepotu un ārdītos, kā, kā? Nav viss izplānots??? Jaunā Zane, vai vienkārši nedaudz citādā, saka - nu, aiziet, jo mazāk saplānots, jo vairāk labu lietu, ko paveikt parādās.

Man ir tik daudz laika sev, nekas nav jāgaida, ne uz vienu nav jāgaida, ja vien Jūs zinātu!. Kaļu Liela mēroga plānus tālākai nākotnei. Kā Līna teiktu - Princešplānus arī kaļu, atkal esmu sākusi intensīvāk strādāt ar savām aprisēm utt. Vasara taču tepat klāt, un tad tās pludmales ballītes un citas lietas, kur kājām un sēdenim jābūt formā!

Nesen viens jauks vīrs teica, ka mana seja variējot no 20 - 27 . Esmu iemācījusies kontrolēt savus vaibstus un īstajos brīžos uzlikt tam brīdim piemērotākos, ziniet, ja!

Varbūt arī esmu kļuvusi nedaudz [...] un neskrienu skandināt sevi zem dziļdomīgā literāta vārda, jo tā gluži vienkārši dzīve rožainākās krāsās rādās. Ak, jā, un tie principi, tie gan nekur nepazūd. Reizēm ielieku viņus kabatā , lai pasēž tur un nekrīt uz nerviem.