Feb.

Liels bija mans izbrīns, kad 6dienas vakarā , īsti gan neatminos precīzu laiku, kanālā, kas zem vārda "Latvijas Neatkarīgā Televīzija" slēpjas, raidīja raidījumu, kas zem vārda "Aklās kāzas". Domājams nevienam lōģiski domājošam indivīdam šis vārdu salikums jautājumus nerada, tāpat , kā aklie randiņi un citas lietas, ko dari tā sacīt "uz dullo". Ekrānā gozējās trīs daiļavas(kas gan vairāk izskatījās pēc dzīves nomocītiem un pašapliecināšanās alkstošiem ļautiņiem) un , ja nemaldos tādi paši trīs staltie"baltie" bāleliņi. (Par šova norisi kā tādu, iespējams, daudz ko nezinu, tācu tā koncepts man bija vairāk kā skaidrs.) (Smalkāk iedziļināties tajā visā noteikti nevajadzētu, lai nesamestos šķērmi ap dūšu). Taču padalīties savās pārdomās par šo tēmu gan man ir liela vēlme. Pieļauju,ka sestdienas vakarā pie TV ekrāna sēž daudz, nu diezgan daudz padsmitnieku, (protams,atskaitot tos , kas nav sarunājuši "tikšanu" kādā "Skolas ielas klubā" vai "Kaķēna azotē" (Dies', pasarg, es neko nezaimoju un katram ir savas intereses un vēlmes un mans pienākums būtu to respektēt. )[aizrunājos]. Nu ja, tā tie padsmitnieki sēž pie tiem TV ekrāniem un rada savu priekšstatu par to,kas ir ģimene, kas ir laulības, kam tās vajadzīgas un kur atrast savu vienīgo un īsto. Acīmredzot, nespēju vēl īsti savirpināt vārdus lōģiskā secībā saistībā ar šo tēmu. Bet viennozīmīgi, šķiet, tiem prātiem, kas vēl attīstības procesā ir vairāk kā bīstami. Tādi prototipi. Var jau droši apstrīdēt manu viedokli un sacīt, ka tā jaunā audze(kurā gan,laikam, ietilpstu arī es) nav nemaz tik dumja, bet ziniet, esmu sastapusies ar daudziem par kuru intelekta līmeni man jāšaubās pat viņu apaļajos divdesmit gados, meitenes, kas stāvā sajūsmā par "Aklajām kāzām", "Latvijas princesi" un tādu kapeiku piššanas raidījumu kā "Lielais jautājums" ar nēģeri priekšgalā. Jā, varbūt tagad daudzi ārprātā saķer galvu un nodomā - Ta nu gan te viena konservatīva un garlaicīga būtne nolasījusies, nav atvērta jauninājumiem un uzticas pārbaudītām vērtībām un cilvēkiem, bet tā kā manu prātu pēdējā laikā aizvien mazāk un mazāk interesē tas, ko domā kaimiņu Saša, tad droši. Vismaz es ar savu diezgan "Vidējam latvietim" raksturīgo priekšstatu par ģimeni,vērtībām un etc. saglabāju savu pašlepnumu un labāk savam sunim nokārtoties lieku Sašas pagalmā.

Ja par cilvēkiem. Atklāti sakot esmu diezgan īpatnējs cilvēks, kas bieži vien tiecas savu dzīvi sarežģīt(bet tas tikai tāpēc, lai interesantāk), to, iespējams, darīju diezgan ilgu laiku, nevarētu gan teikt, ka kaut kripatiņu nožēlotu(es te par gadiem ģimnāzijā un citām aktivitātēm),tomēr biju pavisam pārliecināta gan par savām spējām gan par to, ka ar mani viss ir absolūtā kārtībā utt. Sīkumos neiegrimšu. Bet te man priekšā stājas supercilvēki - es zinu, zinu, man nevajadzētu pat piepūlēt ne trešo daļu skatiena un domu, lai par šo aizdomātos, tomēr, viņi ir supercilvēki, kas nedaudz liek sašūpoties savam augstajam Ego, kas attiecināms uz prāta spējām. Var jau būt, ka ģimnāzijā borētais man mazliet lika vilties, un , varbūt, nav gluži tā, ka visi apkārtējie ir ar sliktākām Ego konstrukcijām. Lai vai kā šie indivīdi manī vieš diskomfortu. Un vispār get a life, kā saka Žaks(šoreiz gan ne tas, kas Ruso). Runājot par agrāk ierasto literātu kompāniju - jāteic, nezinu, kas īsti man būtu jāsaka šajā sakarā. Es, laikam, lai nu paliek.

Ja godīgi, neesmu apmēram nu jau kādu pus gadu mēģinājusi savus vārsmojumus ietvert jebkāda veida robežās vai formās. Šīs spējas viennozīmīgi vajadzētu nepazaudēt, pretējā gadījumā, pārlasot un labojot kļūdas šajā teksta blāķī man būs nepieciešamība pēc sarkšanas un bālēšanas, jo nebūs pašai saprotams, ko es īsti vēlējos pavēstīt. un nē, man nav problēmu ar izteikšanos.

+ Apkārt īsti vairs nav cilvēku, kas raisītu domas eksistenciālos virzienos, un nav arī notikumi, vai darbības, kas liktu izvērtēt pareizības un kļūdainības.(atvainojos par dīvainajām vārdformām)(labojums - vārdu formām). Tas dzīvi viennozīmīgi padara vienkāršāku, nedaudz drošāku, nav jādomā par to, kad Tevi atkal varētu piemeklēt kāda pārdoma, kuras rezultātā sašķobītos vērtību sistēma.

Un, ja vēl par izglītību.Šodien maigās balss īpašniece angļu valodas lekcijā uzdeva viennozīmīgu jautājumu - Kāda ir mūsu interesējošā joma žurnālistikā,kurā mēs kā jaunie žurnālisti vēlētos darboties?(protams, viņa, iespējams, cer, ka mēs visi būsim jaunie censonīgie ziņneši).

Nav svarīgi, ko pāris no kolēģiem atbildēja, bet saruna izvirzījās tiktāl(tā gan nebija gara), ka par ziņnesi mūsdienās var kļūt jebkurš mirstīgais, kurš spēj savirknēt vārdus sakarīgā un lōģiskā teikumā, tas pat nav obligāts nosacījums, kā mēs paši zinām, pasniedzējai tas acīmredzot bija jaunums, un šķita netaisnīgi tas, ka kāds bez education ieņem varbūtējo mušu vietu šajā lauciņā. Tas , redzami, šķita netaisnīgi vēl kādiem pāris indivīdiem, viss normāli, draugi, es jūs saprotu, Jūs taču mācāties, Jūs tērējat(ai, nejauki skan, drīzāk pavadat) laiku mācoties, gūstot zināšanas, maksājat lielas summas par trīs mācību dienām nedēļā etc,. un še ku reku Jūsu vietā tiek viens kompetents cilvēciņš, kas savas zināšanas ieguvis tikai un vienīgi prakses ceļā, varbūt prakses ceļā stažējoties kādā lauku laikrakstā, kamēr mēs trīs gadus esam vadījuši laiku mācoties, bet ne gūstot praktisku pieredzi. Un te - darba intervija un te- es darba devējs - Divi kandidāti - Viens ar Akadēmisku izglītību(tātad kompetents, zinošs un it kā uzticams indivīds), un otrs - tāds pats, tikai ar pieredzi, praktisku pieredzi, bez akadēmiskas izglītības, taču, gandrīz 99% ar savu pieeju, kuras bieži vien trūkst mehāniskajām studentu ražotnēm. Neko neapstrīdu, neko nenoliedzu, varbūt mazliet apdomājos.

punkts.

Pateicos par uzmanību.