Ē-Taloni nekļuva par etaloniem, Cik žēl.

Viss jau, protams, skaisti, Latvija, precīzāk jau Rīga(ko daudzi, nenoliedzami, uzskata par Latviju) griezdamās cenšas līdzināties pasaules attīstītākajām valstīm. Tikai, nu īsti neizdodas. Ne jau kā lādzīgiem cilvēkiem ar mēreniem līdzekļiem tikt pie optimāliem iznākumiem, bet kā triecienvienības biedriem, ar visagresīvākajiem līdzekļiem tikt pie , eh, nu atklāti runājot prakstiski pie nekādiem iznākumiem.
Es, protams, par e-taloniem.
14. miljoni latu izmaksāja šos brīnumdaiļos aparātus ieviest, nemaz nerunājot par izmaksām, kas seko nākamajos gados, un tagad,kad ārā temperatūra sasniegusi Latvijai samērā netipisku gaisa temperatūru, ak, vai vairums uz mikroviļņiem darbojošo aparātiņu, kas tik salkani nopīkst, katrreiz tiem pietuvienot savu zilo vai dzeletno dienišķo draugu, vairs kaut kā nevēlas darboties. Jā, sistēma esot izstrādāta speciāli Latvijai, pieļauju, rēķinoties ar mūsu klimata zonas laikapstākļiem un citām parādībām, piemēram, ūdensizturību, reizēs, kad kāds krievvalodīgais mēģina dienišķā drauga vietā nopīkšķināt "CUBA" alus pudeli, kas pavisam nejauši sasprāgst, un re kā, automāts noliets ar grādīgo dziru beidz darboties. Bet, nu nē, šie pīkstuļi taču esot izstrādāti īpaši priekš Latvijas jūtīgās un jutīgās(lai nebūtu domstarpību) dabas.
Nē, nu, ko gan es vēle'jos ar to visu pavēstīt, laikam jau to, ka , acīmredzot, kam naudiņa kabatā, tas vairs nav gudrs par to, kam un kā to būtu labāk ieguldīt. Vārdu sakot - projekts izgāzies uz visiem 14. miljoniem,. E-pīkstuļi nedarbojas lielākā salā(un neapgalvojiet, ka es izplatot nepatiesu informāciju, esmu dzīvs(vēl pagaidām) liecinieks, tam, ka nu neiet un viss), nav izturīgi arī pret mitrumu, un gan jau vēl kaut ko, nemaz nerunājot par nemitīgo maku pīkstēšanu atsevišķās iepirkšanās vietās, kur zagļu vārti Jūsu e-talonu, iespējams uztvers kā zagtu preci.
Bet, ne par to tā lielākā bēda, - šorīt iekāpjot ar savu dienišķo draugu, dienišķajā piektajā darbaļaužu tramvajā, atskārtu, ka gaisa temperatūra atšķiras vien par pāris grādiem, hmm, noskurbulējoties apsēdos vienā no priekšējām sēdvietām, cerot, ka kāds siltumiņš atleks no egocentriskā Tramvaja vadītāja, kas , kā jau tipiskam Latvietiem pienākas, domā tikai par sevi. Un te re - stāv nolāpītās piecas minūtes, kas man kā "Laikraksts"vienmēr licies labierīcību vērts, tā teikt, paņemt tramavjā , ja nu gadījumā pa dienu nebūs ar ko savu pēcpusi notīrīt. Labi, beigšu mētāties ar apvainojumiem, bet pa gabalu redzēju, ka uz pirmā vāka daiļojas liels Trollejbusa attēls un uzraksts, ja nemaldos - būs jāmaksā dārgāk. Kō lūdzu? Vēl dārgāk par sabiedrisko transportu, kam ir egocentriski vadītāji, kas vienkārši uzspļauj tam, ka man kā samērā kalsnas miesasbūves indivīdam mēdz arī salt -10 grādos, par to, ka "jaunie" ar samtīgam izstrādājumam līdzīgu audumu pārvilktie krēsli ir sasūkušies ar visiem dabiskajiem un ne tik dabiskajiem indivīda bioloģiskajiem šķidrumiem un ne tikai. Par to, cik izmaksāja šī krēslu mīkstināšana ar audumu, gan neviens nerunāja, bet gan jau arī pāris desmiti tūkstoši. Par parocīgumu atkal gan neviens netika aizdomājies, jo ziniet, man nekad nebija spiedis tas plastmasas krēsls, uz kura sēžoties gan nekad nebija jāuztraucas, vai Tava pēcpuse no Valsts ieguldītajiem līdzekļiem nekļūtu mitra.
z.v.