Un patiesības mirklis ir sitis, tieši šodien, kā ar āmuru pa galvu.

Man patīk būt vienai. Neticiet, droši. Bet, šķiet, ka man vēl vajag laiku sev. Jo tas taču ir tik jauki.

Kur tā mūsu apņēmība, ticība un centība?

Pavisam nesen, tajā, par intelektuāļu dēvēto žurnālā, bija neslikts raksts par latviešu cilvēkiem parastajiem, kas plašos zināšanu laukus nolēmuši izzināt lielajā laimes zemē. (ASV).

Saturiski varbūt nešķiet nekas svarīgs, varējām pasist pa plecu paši sev, kad mūsu izglītības sistēmu nenodēvēja par zemē metamu, pat otrādi. Taču man aizķērās cita doma. Neba jau tas, ka jauni , apņēmīgi cilvēki apņēmušies un izdarījuši, bet gan, tas ko tur ieguvuši. Pasaulīgo redzējumu, sauksim to tā. To domu gājienu, kas neaprobežojas ar 200 km rādiusu ap sevi. Ja tā godīgi, man grūti paskaidrot, jo man līdz tādam tālu. Bet , kāpēc es pieminu šo rakstu un pasaulīgo ērgļa aci? -

- Mēs bieži gaužamies, ka mums neizdodas, ka valdība slikta un zeķēs caurumi pārāk ātri izdilst. Mēs skaužam igauņus, kuriem, (vai kā tas derdzīs austiņās) viss padodas labāk. Tur nav tās 200 km rādiusa izpratnes.

Ņemam to pašu igauņu piemēru un metamies salīdzināšanas jūrā. Kur ir tā lielā atšķirība, ok, skatījums plašāks, līdz ar to vairāk iespēju var apgūt utt. Bet kur ir tā mūsu problēma tajā skatījuma jautājumā? - mēs apstājamies, pie tā, kas mūsu teritorijā tiek novērtēts kā labākais. Un mums nereti šķiet, ka labākais šeit, ir labākais arī citur. Attieksme, ziniet, ir tāda meitene. Cimperlīga bez gala, bet labi audzināta, nes garantijas. Bet, kad mēs pasperam pāris soļus ārpusē, tur mūs iemet tādā kā realitātē. Mēs ne tuvu vairs neesam labākie. Ne tuvu. Tam, kurš pieradis būt pirmais savā 200 km rādiusā, tas varētu būt pamatīgs trieciens zem jostas vietas. Un tad veidojas divi iznākumi - nummur' viens - palieku savā domāšanas laukā, daru visu kā līdz šim, esmu labākais šepat, labākais citur būšu tikai tad, ja cītīgi strādāšu, ko negribu, jo esmu sliņķis naturalis, nummur' divi - esmu labs tepat, skatos, mācos un praktizējos, man nav bail palikt pēdējam citur, jo es saprotu, ka esmu viens no tik ļoti daudzajiem.

Tā kā rakstījusi neesmu ļoti sen, iespējams, manu domu gājienu varētu būt pagrūtāk uztvert.

Ja tā īsumā - pēdējā laikā bieži sanāk saskarties ar "Es esmu pirmais Latvijā,(domāju, ka tā ir visa plašā pasaule), tāpēc uzvedos kā cūka, jo esmu taču šeit labākais, ibio. "

punkts.

Un , nē, es neaicinu nevienu masveidā braukt pēc bezgalības rādiusa, tikai, nu, Latvija nav pasaule.

Kaut kāds milzīgs aizvainojums un tāds kā visumisks tukšums.

Gandrīz tā, ka vairs īsti nezini, kam vari justies piederīgs.

Sanktpēterburga

Pirms pāris dienām man un vēl četriem LU pārstāvjiem bija tā izdevība paciemoties plašās Krievzemes ārēs. Ja kādam rodas jautājumi par to, ko mēs tur darījām, tad mēs studentiņi (un viens pasniedzējs, kas sirdī vēl aiz vien ir students) :) , devāmies piedalīties " Eurasia Media Center" organizētajā jauno žurnālistu forumā " Kultūru dialogs 2011". Mans mērķis nav Jūs iepazīstināt ar foruma saturu, jo lieki piebilst, ka Krievija no mums mediju vides un jauno mediju lietošanas paradumos atpaliek vismaz par 4 gadiem. Bet mērķis, kāpēc mēs braucām - bija, protams, gūt jaunas zināšanas, kā arī parādīt plašākam publikām mūsu projektu Riga Summer School!

Taču viennozīmīgi ir lietas par kurām man gribētos gudri pavāvuļot ārpus foruma konteksta.

Kopumā Sanktpēterburgā pavadījām 6 dienas. Pirmās divas nodevāmies kultūras baudīšanas aktivitātēm. Varbūt es neko nesaprotu, bet krāsainās (omg, torņi, zelti, etc) baznīcas mani īsti līdz galam nespēja uzrunāt. Nesaku ne pieci, ja būtu saulaināks gadalaiks, iespējams, arī pilis un baznīcas skatītos manā virzienā daudz smaidīgākas.

Satiksmē jēdziens pieklājība un iejūtība neeksistē kā sena izmirusi rāpuļa suga. Spied grīdā, neatkarīgi, zaļš vai sarkans krāsis svetaforā. Spied grīdā!, ir vai nav gājēji! Parkojies kā ar trīskāršu sarkanā numura statusu, kaut iebraucot veikala skatlogā. Jo nekaunīgāk - jo labāk. Ja es būtu šoferītis, man noteikti sāpētu mati un viss pārējais, kas teorētiski nevarētu sāpēt.

To pašu var teikt par cilvēkiem, lai arī pastāv kustības organizēšana, nav nekādu ierobežojumu uz grūstīšanos un spaidīšanos braucošajā somu pirtī - metro! Bliez! Tas ir vārdiņš, kurš skan smadzenēs kāpjot metro! Bliez!, to priekšā stāvošā tipiņa vaigu pret metro loga stiklu!

Nauda - mētājas uz katra stūra! (pavisam nopietni). Lielākoties tās gan ir kapeikas, taču liekot tās kopā , trīs dienās es ar Kasparu kopā atradām tuvu pie 20 rubļiem, kurus ziedojām, kādai pavecākai kundzei.

Cilvēki - drūmi, bet komunikabli. Nē, patiesi, paprasīsi un Tev atbildēs laipni un jauki! Nežēlojas ar komplimentiem, to, ka esam tik dažādas un skaistas dzirdējām vairākkārt. Bez kauna pūrā slepus fotografēja mūs foruma laikā. Vidusāzijas Maskavieši savu kaunu un pieklājību aizmirsa tiktāl, ka traucēja mūsu naktsmieru, neliekot mierā Everitu, šķiet tonakt viss stāvs zināja, ka te ir tāda Everita no Latvijas. (smejos) :)

Vairākkārt dzirdējām labus vārdus par mūsu valodu, tā esot skaista un skanīga, tā, protams, bija kā medusmaize puncītim.

Paralēli forumam mums bija iespēja paviesoties arī LV konsulātā, kur tikāmies ar baltu filoloģijas studentiem, kuri mācās latviešu valodu! šī bija tā brauciena daļa, kas manī sēja vislielāko prieka sēklu.

Viesnīca - foajē ar marmora grīdām un tiešām labo noformējumu radīja labu iespaidu, taču 11 stāvs un lifta durvju atvēršanās lika saprast, ka esam atpakaļ padomju savienībā, taču paverot numuriņa durvis, nokļuvām realitātē - trīs zvaigžņu viesnīcā ar dušas cepurītēm. :) Viesnīcā strādājošie - visi kā viens Vidusāzieši. Pirmajā naktī mēs gan piedzīvojām neviltotu parsteigumu! Ap 03:00 es saraujos kā pārbijies zaķis gultā, jo dzirdu nokrakšķam numuriņa rokturi, redzu, ka Everita ir gultā, tas nozīmē, ka viņa nav mēnesserdzīga un nenāk pa nakti numuriņā, soo, tas ir kāds cits. Pārvelku segu pār galvu , izliekos, ka manis numuriņā nemaz nav.lol. :D Dzirdu blakus gultā gulošo Everitu kaut ko runājam(acīmredzot viņa nav bailīga), un tad durvis aizvērās. Es - vai nu atslēdzos aiz bailēm vai vienkārši aizmigu, taču nākamajā rītā uzzinu, ka mūsu numuriņā bijusi dāma, kas it kā pārbaudījusi, vai mūsu logs ir aizvērts. (šis gadījums mums vēl aizvien ir tikpat liela mistika, kā sestklasniekam teksta uzdevums par straumi, pretstraumi un laivu).

Ja pirms šī brauciena manī mita tikai maiga nojausmas atblāzma par to, kā un kas norisinās Krievzemē, tad tagad es varu virzīt labo roku kreisā pleca virzienā un papliķēt pa to pāris reižu sacīdama : " Zanci, tagad Tu zini, kā tās lietas notiek Krievzemē" .

Taču tagad, kad pagājušas pāris dienas, man pat mazliet pietrūkst "Nevskij Prospekt", metro un " Sever" kūciņas. Paldies Kasparam par šo izdevību un meitenēm par kompāniju. Bija jautri, spraigi un interesanti!

...bet tomēr, Riga, I love you

Zane

vecis

Un te neviļus pagājuši, šķietami, pāris mēneši kopš pēdējās reizes, kad mani kaut kas tā ir tirdījis, ka radusies vitāla nepieciešamība spert to vellu pa gaisu un satraukti klopēt iekarsušos klaviatūras taustiņus.

Laikam tomēr esmu vecis.

Vakar vēlā vakara stundā darot muļķības uzgāju vienā no sieviešžurnāliem rakstu par sievieti - vīrieti, un nodomāju, ek, re , ku es.

"Es laikam tomēr esmu vecis." "Nodomāju tūkstoš un pirmo reizi , aizmigdama trīs minūtes pēc seksa. Pat neiedodot vīrietim sievišķīgi maigo buču. "

Parasti šie muļķīgie gaušanās raksti par to, ka dzīvē nenotiek, tā, kā viņai vai viņai vai citai viņai gribētos, nelasu. Bet šis te, vien pirmais citāts, nu, kā ar āmuru pa naglu, pieri vai vienalga kādu citu objektu!

Neba jau runa par seksu vai ātro aizmigšanu pēc tā. Bet par apstākļu un darbību kopumu kā tādu. Nesajūsmināšanos par sievišķīgajiem paradumiem. Neordināro grāmatu lasīšana, vecišķu seriālu skatīšanās un daudz citu sīkumu, kas tik sievišķīgajai sievietei nepiedienas dienas kārtības ietvaros. Ak, jā šampanieti es bārā arī parasti nepasūtu, ja vien tam nav patiešām labs iemesls. Es nesajūsminos par iepirkšanos, brīvdienās nenīkstu masāžas salonos, solārijos un citās skumjas izraisošās iestādēs. Jā, arī es labprātāk izbraucu ārpus Rīgas, ielieku kabatā kādu akmeni, lai nākamās nedēļas ceturtdienā, ieliekot roku kabatā, būtu ko atcerēties par pagājušās nedēļas sestdienu.

Ar draudzenēm gan es satiekos, ne jau gan gluži reizi nedēļā, jo, ja tā padomā - tas varētu patiesi sākt šķist ļoti apnicīgi - klausīties visu laiku problēmās, kas kā izrādās mums visām vienas, un saprast, ka nevienu prātīgu padomu neesi spējīgs dot, gluži vienkārši tā iemesla dēļ, ka pats neproties tikt galā ar savām likstām. Nē, nedomājiet, es runāju globāli, nevienam 21 gadā nevar būt milzīgas problēmas.

Grāmatas, es nezinu, iespējams, visas mīlas drāmas ir ļoti interesanta lasāmviela. Jā, tikai ne man. Man patīk urķēt, ja tā drīkst teikt. Urķēt to domu no tās vella grāmatas un beigu beigās, paņemt to grāmatu pēc trīs - četriem gadiem un atskārst, ka tagad jau, dārgā , Tu lasi pavisam citu grāmatu.

Par to Koelju, atminos , reiz iepazinos ar meiteni un atminos, cik pārliecinoši viņa man centās ieskaidrot, ka Koelju esot pasaules dižākais un gudrākasi cilvēks, es... aizgāju uz labierīcībām un atapakaļ vairs neatnācu.

Sievišķīgi esot nekad pirmajai neuzrunāt vīrieti!?! Labi, šeit manas domas nedaudz pieslejas sievišķīgajai domai, protams, kura dāma negrib it kā tikt nomedīta (, jā, es zinu, tas skan mulsinoši) , taču, ja Tu patiesi neesi ar to siržulauzējas stāžu, labāk tā nedari, nemedī pati. Goda vārds. Esmu pamēģinājusi, un tad jau es labāk palieku vecmeitās, kas starp citu nemaz nav tik slikts variants. Iespējams, visa tā lieta slēpjas tajā, ka iesperoties pirmo soli Tu pazaudē iekarojamas un iekārojamas būtnes statusu. Daļa taisnības jau ir. Daļēji. Pēc šī varētu padomāt, ka ar šādiem pseidosaticīgās dzīves uzskatiem es tālu netikšu, kas nav neiespējami, taču es savus spriedumus lielākoties izdaru tikai pēc prakses. Taču praksei , maitai, reizēm nav taisnība. No sērijas "Es labāk izvēlos mazāk smuku, bet tādu, kura vismaz bēg, kurai ir pašcieņa."

Lai arī pagaidām mana poza ir gaidīt. Esmu ar savu tiešumu, dūrīti uz galdiņa un atklātību aizbiedējusi daudzus. Bet kā mamma saka - tas man no viņas, vismaz idioti nenāk klāt. Un, var jau būt, ka labi, ka tā.

miers

Brūveris sestdien teica(, nē, ne viņš pats, jo par nelaimi viņa vietā runāja video instalācija), ka zeme ir zeme, ķērpis ir ķērpis un dzīve ir dzīve.

Un tas bija ļoti patiesi un pareizi.

Mēs ļaujam , lai pagātnes problēmas un rūpes pār nākotni valda, pār pašreizējo brīdi, un tādējādi kļūstam satraukti, vīlušies, nomākti un grimstam bezcerībā. Un vai tad tā nav? Rosīgā pagātnes celtniecība negrib stāties. Negrib iekonservēties kā jaunie projekti pierīgā. krīze, ziniet. pagātnes krīze.

Ko Tu īsti gribi?

Lai Tev būtu taisnība vai lai Tu būtu laimīgs?

Paklusē ar zemādas smaidu un māj ar galvu visam , kam nepiekrīti. Paliec ar savu taisnību, bet laimīgs.

Ja mūsu reakcija pret kritiku ir pastāvīga aizstāvēšanās, tad tā kļūst sāpīgāka mums pašiem. Mēs jūtamies apdraudēti. Gandrīz kā izdzīvošanas instinkts - ir aizstāvība. Katrs pats savs advokāts, bet nevajag.

Mēs piedzimstam un nomirstam.

Stikls ir radīts un galu galā tas plīsīs. Pierodi. Kā zīdaiņi pie pūdera pierod.

Un visbeidzot nodarbojies pats ar savām lietām un atceries, ka augstākās priedes nolauž ne tikai vējš!

Ienāc šeit un uzliec savu dabas koncertzāli!

http://www.platforma.lv/player/music/dabas_koncertzale/

Gauja.

Tā kā visi nebeidz iztaujāt mani par Jāņu piedzīvojumiem, nolēmu padalīties ar drukātu aprakstu par to, kā mēs laivojām pa Gauju. Protams, bez šī visa, šis ir vēl viens iemesls, lai kaut ko uzrakstītu, un, kā sacīt jāsaka, patrenētu roku un prātu!

Tātad, lielajā piedāvājumu gūzmā, kura lielākoties sastāvēja no pārdrošiem Jāņu nodzeršanas pasākumiem vai arī nīkuļošanas vasarnīcās, es nolēmu piebiedroties kādai visai netipiskai kompānijai un doties ar šiem trakajiem cilvēkiem laivu braucienā pa Gauju. Ak, jā, vai esat pamanījuši, ka Jāņi pēdējajos gados tiek īpaši kultivēti kā iedzeršanas, uzdzeršanas, nebraukšanas reibumā, svētki? Vārdu sakot, pazudusi svētku patiesā būtība. Un , vai zināt, kāpēc Jāņus nesvinam īstajā laikā, tajā visīsākajā naktī? Tāpēc, ka dārgie k*ievi mums to neļāva darīt un tā arī Jāņus neesam pārcēluši atpakaļ uz īsto termiņu., bet tas t

ā, nelielai atkāpei.

Tātad, plānā bija braukt ar kanoe laiviņām, viss jauki un s

kaisti, trīs dienas no Valmieras līdz Siguldai, kas kopā ir apmēram 82 km. Šeit jāmin fakt

s, ka laivu braucienos dalību ņemu jau no trīs gadu vecuma, kā secinājām šajā braucienā, un pēdējos gados visiecienītākā upe man un biedriem bijusi Irbe, nemaz nav vērts vaicāt, kāpēc, protams, izņēmums bija šis pavasaris, kad noprovējām Mazo Juglu, kas mūs ļoti patīkami pārsteidza tieši krāčainā rakstura dēļ. Jā, nu, lūk, un vienmēr braucot pa Irbi es ar savu laivu braukšanas kolēgu Aivu, mēs ar skaudību nolūkojāmies uz visiem tiem pidriķiem, kas brauca ar kanoe, bet mēs ar saviem nirokiem utt.utjp. Tad nu šī bija arī lieliska iespēja nomainīt 18 gadu tradīcijas braucot ar gumijas laivām un iesēsties uz kādu laiku cietā beņķī un airēt kā negudram.

Sākotnējais iespaids bija ļoti labs, viegli airēt, viegli peld utt, vārdu sakot, lido kā terminators tik uz priekšu un šie 82 km likās tāds pirdiens jūrā. Protams,

realitāte nāca un , un, un izmainīja manu priekšstatu.

Viss sākās feini, somas sakrāmētas, agrs cēliens, pirmais strīds starp radiniekiem, un pēc nepilnām 2 stundām bijām jau pie upes. Iekrāmējām d

ārgo ēdamo, dzeramo un guļamo, un ripojām lejā, sēdāmies laivā un sākām....

...divu dienu izmisīgāko airēšanu, sāpes un garīga izmisuma pārvarēšanu. Nē, ja godīgi, viss bija forši, patīkami un feini, bet tajā pašā laikā tas bija ne vien fizisks pārbaudījums manām it kā trennētajām rokām, bet arī garīgs pārbaudījums, kā sevi savākt kopā, kā savus muskuļus mierināt un prātu atslābināt,kad biedri ir trīs km Tev priekšā, bet tu kulies pa bezstraumi ar pretvēju un reāli nesaproti, ko dari nepareizi. Protams, mēs neko nedarījām nepareizi, nieks vien tāds, ka vīriešu kārtas pārstāvja viens airējiens ir līd

zvērtīgs trīs maniem airējieniem, un tur nu neko nav iespējams padarīt.,

Lai arī Gauja ir skaista un ainaviska upe, tomēr ar Irbi ma

nās acīs nevar sacensties. Par bīstamības faktoriem, ja pirmajā dienā ķiķinājām par plūstošajām smiltīm straumi, atvariem utt, tad otrajā dienā tam jau piegājām ar lielu pietāti. Izbraucot

cauri vienām vienīgajām krācēm(kuras tāpat par tādām nevar nosaukt) laivu apmeta divas reizes ap savu asi. Saņēmu pārmetumus savā virzienā par neprasmīgo airēšanu, bet brīdī, kad es ataisnojoties teicu, ka neesmu pieskārusies ūdenim, sapratām, ka acīmredzot tas bija atvariņš. Atvariņš, kas spēji

s iekustināt diezgan lielu masu. Un, kā izrādījās, pēc pirmās nakts, kad nolēmām doties rīta peldē, kas, jābilst, bija ļoti vēsa bet tieši tikpat baudāma, mums paziņoja, ka gar krastu tālāk esot zīme ar brīdinājumu par plūstošajām smiltīm. Nu, tad jau vairs neko, bijām dzīvas, sveikas un veselas ārā no ūdens. Kopumā - draugi, ņemiet nopietni visus tos stāstus par Gauju.

Pirmo dienu nobeidzām ap 20:00 vakarā, līdz ar to, esot air

ējuši 8h, bez apstājas. Pēdējie kilometri no tiesas bija mokoši. Vakariņas ieēstas, mazliet iedzerts, lai nejustu tik ļoti muskuļu sāpes, un varētu doties gulēt, jo par tādu ekstru, kā palikšanu

nomodā, pat nebija spēka domāt. Taču, no miega nekas prātīgs nesanāca, jo muskuļu un kaulu lauzošās sāpes bija pietiekami stipras un piepūšamais gana izpūties, lai neļautu tā īsti izgulēties. Nākamās dienas rītā metās šķērmi ap dūšu iedomājoties par dibena piezemēšanu uz cietā plastmas

as krēsliņa un roku novietošanu uz airiem. Pēc brokastu ieturēšanas, dzīve, protams, rādījās rožainākās krāsās, gandrīz tādās, kā izskatījās mana odu sakostā mugura. Kāpām tik iekšā un vairs jau nedomājot par atpūtu, sākām drastiski airēt.

Otrā diena bija salīdzinoši vieglāka tādā ziņā, ka straume un vējš bija mums labvēlīgāki. Taču lomu spēlēja , kas cits - nedaudz stīvie pleci un muskuļi, kuro

s spēka vairs nebija tik daudz. Lai arī lielu daļu ceļa valdīja izmisums, es izsmējos tā kā sen nebiju smējusies. Lai gan tas jau mums vienmēr raksturīgi. Mēs tā savu skaistumu vairojam. Otrās di

enas gals pienāca ar nobrauktiem apmēram 60 km un stiprām lietusgāzēm, kas mums pasvieda ideju par došanos mājās. Tieši tā arī darījām. Un, lai arī pamostoties nākamajā rītā, nedaudz bija sajūta, ka , ek, varēja jau turpināt, kāpjot ārā no laivas , likās, ka tā būs pareizāk.

Secinājumi:

Ir izmēģināts braukt ar kanoe, ko vienmēr tik ļoti gribējām, jāsecina tas, ka čilliņš nirokā stāv pāris stāvus augstāk.

Gauja - es par Tevi diezgan ilgi neko negribēšu dzirdēt!

Kanoe - par Tevi arī ne!

Kajaki un smailītes - mēs Jūs gaidām!

16.-17. jūlijs - Irbe - mēs jau nākam.

Nesaistītie secinājumi:

Tas viss ir tikai spēle, Zanci neaizmirsti! Un atceries, ka vissmagākās dzemdības pasaules vēsturē bija Karlsona mātei!

Pateicības: Aivai, par to, ka mani izturēja šīs divas dienas un visiem pārējiem par lielisko kompāniju. :)

Z.

Un te, pāris kartiņbildes.