_

Cilvēki no malas tādi neizskatās.

Ja Vēbera k-gs reiz , nemaz ne tik sen, rakstīja par Zinātni un Politiku kā profesiju, tad mūsdienās esam tik ļoti notrullinājušies, ka droši varētu sacerēt emuārus, memuārus, dzejas rindas un haikas par to, kā dzīve kļuvusi kā profesija. Mehāniskums, saraustīgums attiecībā uz notiekošajiem procesiem, vēlēšanās pēc lielākām un tai pat laikā īslaicīgākām baudām, nesasniedzamiem kalnu augstumiem un citām slima suņa murgiem līdzīgām parādībām.
Izpratne ir novirzīta aizskatuvē, pie putekļainām parūkām un pēc grimma dvakojošiem spoguļu atspulgiem. Tā viņa tur spoguļojas, līdz brīdim, kamēr kāds neienāk nomainīt kādu matu cirtu, uzlikt izteiksmīgāku grimmu, ietonēt vaigos mākslīgu sārtumu, lai izietu, un izpratni atstātu vēljoprojām, tur starp, starp nebūtību, kas tajā pašā laikā ir būtība visam dzīvajam.