Taču viennozīmīgi ir lietas par kurām man gribētos gudri pavāvuļot ārpus foruma konteksta.
Kopumā Sanktpēterburgā pavadījām 6 dienas. Pirmās divas nodevāmies kultūras baudīšanas aktivitātēm. Varbūt es neko nesaprotu, bet krāsainās (omg, torņi, zelti, etc) baznīcas mani īsti līdz galam nespēja uzrunāt. Nesaku ne pieci, ja būtu saulaināks gadalaiks, iespējams, arī pilis un baznīcas skatītos manā virzienā daudz smaidīgākas.
Satiksmē jēdziens pieklājība un iejūtība neeksistē kā sena izmirusi rāpuļa suga. Spied grīdā, neatkarīgi, zaļš vai sarkans krāsis svetaforā. Spied grīdā!, ir vai nav gājēji! Parkojies kā ar trīskāršu sarkanā numura statusu, kaut iebraucot veikala skatlogā. Jo nekaunīgāk - jo labāk. Ja es būtu šoferītis, man noteikti sāpētu mati un viss pārējais, kas teorētiski nevarētu sāpēt.
To pašu var teikt par cilvēkiem, lai arī pastāv kustības organizēšana, nav nekādu ierobežojumu uz grūstīšanos un spaidīšanos braucošajā somu pirtī - metro! Bliez! Tas ir vārdiņš, kurš skan smadzenēs kāpjot metro! Bliez!, to priekšā stāvošā tipiņa vaigu pret metro loga stiklu!
Nauda - mētājas uz katra stūra! (pavisam nopietni). Lielākoties tās gan ir kapeikas, taču liekot tās kopā , trīs dienās es ar Kasparu kopā atradām tuvu pie 20 rubļiem, kurus ziedojām, kādai pavecākai kundzei.
Cilvēki - drūmi, bet komunikabli. Nē, patiesi, paprasīsi un Tev atbildēs laipni un jauki! Nežēlojas ar komplimentiem, to, ka esam tik dažādas un skaistas dzirdējām vairākkārt. Bez kauna pūrā slepus fotografēja mūs foruma laikā. Vidusāzijas Maskavieši savu kaunu un pieklājību aizmirsa tiktāl, ka traucēja mūsu naktsmieru, neliekot mierā Everitu, šķiet tonakt viss stāvs zināja, ka te ir tāda Everita no Latvijas. (smejos) :)
Vairākkārt dzirdējām labus vārdus par mūsu valodu, tā esot skaista un skanīga, tā, protams, bija kā medusmaize puncītim.
Paralēli forumam mums bija iespēja paviesoties arī LV konsulātā, kur tikāmies ar baltu filoloģijas studentiem, kuri mācās latviešu valodu! šī bija tā brauciena daļa, kas manī sēja vislielāko prieka sēklu.
Viesnīca - foajē ar marmora grīdām un tiešām labo noformējumu radīja labu iespaidu, taču 11 stāvs un lifta durvju atvēršanās lika saprast, ka esam atpakaļ padomju savienībā, taču paverot numuriņa durvis, nokļuvām realitātē - trīs zvaigžņu viesnīcā ar dušas cepurītēm. :) Viesnīcā strādājošie - visi kā viens Vidusāzieši. Pirmajā naktī mēs gan piedzīvojām neviltotu parsteigumu! Ap 03:00 es saraujos kā pārbijies zaķis gultā, jo dzirdu nokrakšķam numuriņa rokturi, redzu, ka Everita ir gultā, tas nozīmē, ka viņa nav mēnesserdzīga un nenāk pa nakti numuriņā, soo, tas ir kāds cits. Pārvelku segu pār galvu , izliekos, ka manis numuriņā nemaz nav.lol. :D Dzirdu blakus gultā gulošo Everitu kaut ko runājam(acīmredzot viņa nav bailīga), un tad durvis aizvērās. Es - vai nu atslēdzos aiz bailēm vai vienkārši aizmigu, taču nākamajā rītā uzzinu, ka mūsu numuriņā bijusi dāma, kas it kā pārbaudījusi, vai mūsu logs ir aizvērts. (šis gadījums mums vēl aizvien ir tikpat liela mistika, kā sestklasniekam teksta uzdevums par straumi, pretstraumi un laivu).
Ja pirms šī brauciena manī mita tikai maiga nojausmas atblāzma par to, kā un kas norisinās Krievzemē, tad tagad es varu virzīt labo roku kreisā pleca virzienā un papliķēt pa to pāris reižu sacīdama : " Zanci, tagad Tu zini, kā tās lietas notiek Krievzemē" .
Taču tagad, kad pagājušas pāris dienas, man pat mazliet pietrūkst "Nevskij Prospekt", metro un " Sever" kūciņas. Paldies Kasparam par šo izdevību un meitenēm par kompāniju. Bija jautri, spraigi un interesanti!
...bet tomēr, Riga, I love you
Zane
