Mēs ejam ar Miku(mūsu Vidusāzijas aitu suni), kurš ir viens no sirsnīgākajiem un patvaļīgākajiem suņiem kādus vien es zinu. Viņa acīs mājo labsirdība, laiskums, jaunības trakums un prieks reizē. Viņu bieži vien dēvē par "Belij bim, čornij uha". Mums viņš ir vienkārši Mika, kurš, ja godīgi, reizēm , šķiet, aizstāj tētim vienmēr tik ļoti gribēto dēlu. Mēs ejam gandrīz vienmēr tik ierasto maršrutu. Pāri šosejai, lejā no kalna, pāri pļavai, garām nu jau naftas oligarhu zemei un esam klāt pie jūras. Pa ceļam pāris reizes esmu klausījusi viņam, nevis viņš man. Redzot, ka gaiss no cilvēkiem tīrs, es ar grūtībām atdaru kakla siksnu , lai puika var izskrieties, šķiet, tā viņam ir viena no dzīves svarīgākajām sastāvdaļām. Aulēkšiem skriet pakaļ kokiem , asi bremzējot smiltīs vai sitot viļņus ar savu ķermeni. Brīžiem viņš paņem brīvsoli, izskraida kāpas, pēc brīža atgriežas, ar sāniem mani iebukņā, apliecinot, ka ir laiks "kokam". Tā mēs skraidelējot nonākam līdz mūsu maršruta vietai, kas beidzas pie stāvām koka kāpnēm, kuras ved dziļi Latvijas Valsts Mežos. Tad par mūsu labākajiem draugiem kļūst "čiekuri", sūnas, kurās ir tik patīkami vārtīties, un mellenāji, kuros meklējam ogas. Meža zeme, zem mūsu basajām kājām patīkami krakšķ. Mēs turpinām atpakaļceļu pa klusuma pārpildīto mežu. Neviens dzīvas dvēseles, brīžiem mūsu idilli pārtrauc kāda pa šoseju braucoša mašīna. Nepaiet ilgs laiks un mēs esam atpakaļ, pie veikala satiekam kādu vietējās izcelsmes jaunāku vai vecāku cilvēku, sasveicināmies , ļaujam sevi paglaudīt. Ļaujam saredzēt to skaidro skatienu, kas nav piebāzts ar gudru, eksistenciālu jautājumu meklējošām atbildēm/./ Vienam no mums arī ir tādas acis[...]
Otrs cīnās ar pilsētas sarežģītismu un atbrauc paklausīties kā mežs zem kājām dzied, lai saprastu, ka tā pilsētas dzīve jādzīvo ar mērenību, un, ka jāļauj priecāties par triviālām vienkāršībām.
